Laikam jau tādu jaunās Saeimas darba sākumu neparedzēja neviens. Kur nu vēl to, ka par bezmaksas cirku «rūpējas» partija, no kuras visvairāk tika un varbūt joprojām tiek gaidīta jauna tipa politika. Tā vietā saņēmām neprognozējamu cilvēku kopu, kuras spice nekritiski pārliecināta par savu izredzētību, kurā domas tiek mainītas katru nedēļu un kurā tieksme pēc amatiem šķiet pārāka par vēlmi mainīt politiku. Taču pirmie signāli par to, ka kaut kas nebūs labi, bija jau sen pirms Saeimas vēlēšanām. Piemēram, kad Jelgavas nodaļa vienbalsīgi iekļaušanai Saeimas deputātu kandidātu listei izvirzīja valgundnieku Kārli Rimšu, bet partijas spice bez paskaidrojumiem viņa kandidatūru noraidīja. Kad, neraugoties uz bijušās padomnieces Sandras Kukules pamatoto izgāšanos vēlēšanās, viņa joprojām piedalījās visās partijas sarunās ar partneriem. Kad, par spīti iepriekš paustajam, ka svarīgs tiesiskums un otrais sarunu partneris aiz «Vienotības» būs nacionālā apvienība, vēlā naktī tika izlemts sadarboties ar oligarhiem draudzīgo «Saskaņas centru». Visbeidzot – daudzkārt minētais Zatlera Reformu partijas kodols. No tā septiņiem cilvēkiem vien divi ir saņēmuši vēlētāju uzticību, proti, ievēlēti Saeimā. No pieciem šīs partijas izvirzītajiem ministru kandidātiem Saeimā ievēlēts tikai viens. Vēl vairāk – ne Roberts Ķīlis, ne Edgars Rinkēvičs, kas droši vien ir zinātāji savās jomās, nav pat partijas biedri, taču viņi esot «kodolā». Acīmredzot partijas vadībā domā, ka ierindas partijas biedri un Saeimā ievēlētie deputāti ir tikai balsojamās mašīnas, kas piekritīs visam, ko augšā nolēma. Izrādās, tomēr ne. Žēl, ka cietēja ir sabiedrība. Nākamreiz, kad politiķi piedāvās noticēt pārmaiņām, ļoti iespējams, tā pateiks – nē, paldies! Un tam būs pamats.
