Kad ļaudis pāršalca vēsts par kārtējo pasaules karu, aiz loga ziedēja jasmīni un gar māju pakšiem liegi rotaļājās vējš. Tāpat kā bija vakar un mūžīgi būs rīt, jo stiebriem, lapām un klintīm diemžēl nav nekādas daļas gar mūsu velnišķajām kaislībām, priekiem un traģēdijām. Ķiršu koks neapskauj, kad zaudēts tuvs cilvēks, un majestātiskie Alpu dolomīti nesaraujas čokurā tikai tādēļ, ka sīki vīriņi tos izvēlējušies kā aizsegu militārā konfliktā. Dolomītiem viens pīpis, ka viņu pakājē brutāli nogalina, bet pa takām lodā gluži miermīlīgi tūristi, tverot plašuma dimensiju, krāsu spēles un pa brīžam laužot kaklu šajā skaistuma ārprātā. Kalni vienkārši ir, un dažkārt pārņem milzīgas dusmas par to, ka dabai nerūp mans draņķīgais noskaņojums un bezcerība. Varu iet tukšu vēderu un lauzīdama pirkstus nespējā sakārtot savu privāto dzīvi. Zied pienenes, un tas ir nesavienojami!Kādreiz gan gadās, kad šķiet – debesis raud līdzi manām bēdām vai arī mīļi uzsmaida saule, it kā priecādamās par tikko nokārtotu eksāmenu. Taču tas ir tikai apmāns. Arī nāve mēdz asociēties ar neprātā ziedošu pļavu vai saulē mirdzošu rudens lapu zeltu, bet pirmā mīlestība atbrist gumijniekos visstiprākajā vēlā oktobra lietū.Tāpēc tam jābūt pavisam citam vēstījumam, ko daba mums varētu nodot. Piemēram, ir mudinājums vērot krāšņās lilijas laukā un sīkos zvirbuļus, lai taptu skaidrs – ne jau ar savu zūdīšanos, skriešanu un smalko izglītību viņi panākuši tik pašpietiekamu dzīvi. Kāds cits dod spirgtu lietu un spēju augt. Ir procesi, kuriem vajadzētu vienkārši ļauties. Katru gadu taču atnāk pavasaris un atlido gājputni. Ja reiz tas nenotiktu un dienas gaisma pēkšņi pārtaptu nakts tumsā ar bālo pankūku debesjumā, tā gan būtu zīme, ka ar lietu kārtību ir cauri. Mēs dabūtu legālu zaļo gaismu celt trauksmi, ārdīties, skraidīt, matus plēsdami, ko tik ļoti mīlam darīt vissīkākajos sīkumos. Un tāpēc tērējam savu pašpietiekamību, vēlāk cenšoties to kompensēt vistrakākajos veidos. Lai kādas bazūnes to netaurētu, tāpat nepielec un nepielec, ka lielāka alga, laimēta loterija, milzu prēmija un citā veidā iegūts lieks lats ir tikai šķidrs plāksteris iekšējā trūkuma brūcei. Rīt tas būs iztērēts, īdēšana sāksies no jauna un vizbulēm par to būs nospļauties.
