Ilizane Grīnberga veidojusi ādas aksesuārus komplektam, kas nopelnījis Gada balvu dizainā.
Starptautiskajā mēbeļu un interjera izstādē «Baltic Furniture 2011», kas oktobrī notika Ķīpsalā, svinīgā ceremonijā tika pasniegtas Latvijas Dizaineru savienības Gada balvas dizainā. Priecājoties par Gada balvu interjera dizainā, ko nopelnīja Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcas torņa vēstures ekspozīcijas veidotāji Ingūna un Holgers Eleri (dizaina birojs H2E), varam lepoties, ka mūsu pilsētas vārds izskanējis vēl vienas balvas kontekstā. Proti, nominācijā «Modes aksesuāru un interjera tekstila dizains» Gada balva piešķirta modes dizaina aksesuāru komplektam, ko radījuši modes māksliniece Baiba Cihovska, metālmākslinieks Jēkabs Voļatovskis un dizainere Ilizane Grīnberga. Kaut ikdienā nākas mērot ceļu uz Rīgu, pēdējā ir pilntiesīga jelgavniece, tāpēc «Ziņas» no uzvarētāju trijotnes sarunai izvēlējās tieši Ilizani.– Lai gan «dizainers» sen vairs nav nekāds jaunvārds, pieļauju, ka īstas skaidrības par to, ko dara šīs profesijas pārstāvji, varētu nebūt ne tikai man, bet vēl kādai daļai lasītāju. Vai dizainers ir mākslinieks?Jā un nē. Dizainers atšķirībā no mākslinieka (tradicionālajā izpratnē – red.) nevar strādāt viens pats darbnīcā, viņam jābūt sasaistē ar ražotāju, patērētāju, lietotāju. Strādājot aksesuāru dizaina jomā, allaž esmu bijusi saistīta ar modi. Dizains atspoguļo mūsu laika vizuālo kodu, vizuālo atpazīstamību.Dizainers mazāk pašizpaužas, vairāk rēķinās ar realitāti, modes tendencēm un pieprasījumu. Dizains ir dzīves kvalitātes uzlabošana ar idejas un labas amatniecības klātbūtni. Lai to darītu, vajadzīga kāda materiāla vai materiālu grupas teicama pārzināšana vai profesionālas komandas darbs. Nav dizaina bez labas amatniecības, tad tā ir konceptuālā māksla, performance.– Dizainā es pat saskatītu zināmu līdzību ar arhitekta darbu.Arī. Starpība varbūt ir tā, ka ideālajā variantā dizainera radītā manta nav ekskluzīva. Tai vajadzētu būt pieejamai visiem. Pasaulē pat valstiskā līmenī cilvēki tiek radināti pie laba dizaina. Tepat Dānijā viesnīcā, veikalā, kafejnīcā, jebkurā sabiedriskā vidē jūti jauna dizaina klātbūtni – tas ir rezultāts skandināvu gadu desmitiem ilgušai valsts politikai, kad dizains tiek uzsvērts kā pievienotā vērtība. Tāpēc arī tiek investēts šajā nozarē, sagatavojot ceļu jauniem, daudzsološiem autoriem.– Jūsu lauciņš galvenokārt ir ādas dizains. Kāpēc tieši tāda izvēle?Ja mājās ir četri mākslinieki (Ilizane ir pazīstamās tēlnieces Rasas Kalniņas-Grīnbergas meita un metālmākslinieka Māra Grīnberga māsa, savukārt brāļasieva Ilze Emse-Grīnberga ir porcelāna māksliniece – red.) un tu jau no bērnības esi šajā «smilšu kastē» jeb darbnīcā iekšā, gribas pamēģināt izpausties kādā citā jomā. Turklāt esmu no tiem cilvēkiem, kam materiālu vajag izjust ar tausti, un āda ir «silts» materiāls. Pēc Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas studēju ādas māksliniecisko apdari Tallinas Mākslas institūtā. Ilgus gadus strādāju gan kā stiliste fotogrāfijā, gan kā grafiskā dizainere. Manā pūrā ir 20 grāmatu vizuālais tēls, kā arī firmas stilu grafiskais dizains.Ādas dizainā darbojos divās jomās: grāmatsiešanā, kas ir mans īpašais lolojums, jo no Igaunijas caur zviedru un vācu meistariem esmu pārvedusi Latvijā bezlīmes sējumus. Tagad Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā mācu senus dažādu tautu – koptu, japāņu, armēņu –, Eiropas viduslaiku sējumus un to mūsdienīgas interpretācijas.Otra joma ir modes aksesuāri – rotas un somas konkrētu modelētāju kolekcijām. Tieši šajā nozarē kopā ar kolēģiem Baibu Cihovsku un Jēkabu Voļatovski arī gūta pieminētā Gada balva dizainā. Esmu priecīga, ja šajā tik arhaiskajā ādas dizainā varu izpausties ļoti mūsdienīgi, veidot šim brīdim aktuālas, elegantas lietas. Ideālajā variantā prototipa radīšanai sekotu ražošana. Latvijā ar to ražošanu tā ir, kā ir, tāpēc pašai nākas būt gan radītājam, gan izpildītājam.– Āda ir tāds specifisks izejmateriāls, vai dažkārt nerodas ētiskas dabas jautājumi?Saviem studentiem Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, kur vadu ādas dizaina programmu, skaidroju, ka neviens no šiem dzīvniekiem nav nogalināts ādas dēļ. Mēs jau nestrādājam ar kažokādām, tas ir vienkārši pārpalikums no apēstā… Un mēs tam dodam jaunu dzīvi. Esmu Jelgavas patriote, tāpēc vislabprātāk strādāju ar teļādām no mūsu pašu ādu fabrikas. No tām faktiski tapušas visas pēdējo gadu kolekcijas. Arī grāmatsiešanu «3×3» nometnē ASV latviešu centrā «Garezers» pagājušajā vasarā mācīju, strādājot ar zviedru papīru un Jelgavas teļādām.– Vai galu galā varam secināt, ka dizainers tomēr ir mākslinieks, kurš gluži pa mākoņiem vien lidināties nevar?Dizainers to vienkārši nevar atļauties, jo jākalpo cilvēkiem. Bez Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas es vēl mācu kompozīciju un darbu materiālā Jelgavas Mākslas skolā. Atklāti sakot, ļoti gribētos, lai bērnu skološana atstātu vairāk laika manam radošajam darbam – tikai strādājot regulāri, var saglabāt profesionālās prasmes.
