Līdz 31. oktobrim Jelgavas Zinātniskās bibliotēkas galerijā vēl apskatāma Raita Junkera gleznu izstāde «No…»
Ieejot izstādē un sastopoties ar gaišu, dzīvespriecīgu un košu krāsu virpuli, pārņem svētku izjūta. Gleznu ir tik daudz, ka tās klāj sienas no griestiem līdz pat grīdai. Rodas pārpilnības iespaids, kas atsauc atmiņā slavenos 19. gadsimta franču «Salonus». Tur gan droši vien traucēja daudzo autoru dažādās gleznas, kas varēja, mākslinieku žargonā izsakoties, ēsties savā starpā. Tomēr R.Junkera gadījumā tas nedraud. Būdamas viena autora radītas, tās sadzīvo. Acīmredzot mākslinieks savā pirmajā izstādē Jelgavā gribējis pēc iespējas plašāk iepazīstināt ar pēdējās desmitgades daiļradi, tādēļ neskopojas un rāda, kā viņš strādā un kas viņu interesē.Kā redzams, R.Junkers glezno daudz, mezdamies darbā ar visu savu sirdi un iekšējo enerģiju. Mākslinieks labprāt dodas plenēros kā Latvijā, tā aiz tās robežām. No tiem pārved mājās krietnu darbu skaitu. Izstāde arī dod priekšstatu, kur mākslinieks pabijis – tepat Viesītē un Koknesē, arī Dānijā un Itālijā. Darbi ir ar iekšēju dedzību radīti, krāsās dekoratīvi, necenšoties kopēt dabu, bet atainojot mākslinieka emocionālos pārdzīvojumus. Eļļā R.Junkers glezno droši, liekas, ātri un pārliecinoši. Domāju, ka saspiestības dēļ darbi nevar pilnībā parādīt savu spēku un autora potences.Pavisam citādi ir pasteļi. Šīs tehnikas darbos R.Junkers eksperimentē, te par centrālo vadmotīvu izmantodams līniju, te stilizēdams cilvēku figūras, te mēģinādams izteikties nedaudz abstrakti. Pasteļos bieži dominē kāda no krāsām – sarkanīgā, dzeltenīgā, zilā, kam autors pakļauj pārējās krāsas. Dažkārt šie zīmējumi atgādina dekorācijas, citkārt – kādus viņa meklējumus. Tomēr pasteļi nesasniedz eļļas gleznu māksliniecisko spēku un profesionalitāti. Diez vai ikviens mākslinieka meklējums būtu publikai rādāms. Tomēr kopumā izstāde pārliecina, ka jelgavnieki ieguvuši labu gleznotāju, kurš sevi pierādījis arī kā spējīgu scenogrāfu Ādolfa Alunāna teātrī.
