Padomju laikos daži vilcienu pavadoņi par pudeļu naudu esot cēluši mājas.
Ar automašīnām, velosipēdiem, sīkā solītī kājām – dažnedažādi uz pudeļu pieņemšanas punktiem dodas cilvēki. Ne tik viegli ir ar kādu no viņiem sākt sarunu, jo, šķiet, valda uzskats – ja nodod pudeles, tad laikam gan tu neesi tas lielākais veiksminieks. Tukšo pudeļu cena – divi, trīs santīmi, tā ir nauda, no kuras lielas summas parasti neveido. Vecie pudeles nemētāPie pudeļu pieņemšanas punkta Pārlielupē Pumpura ielā, kas iekārtots savrupmājā, gadās satikt septiņdesmit vienu gadu veco RAF mikrorajona iedzīvotāju Valēriju. Viņš teic, ka uz šejieni nāk, kā pagadās, – citreiz katru dienu, citreiz retāk. Latvijā viņš kopā ar sievu iebraucis no Krievijas 1964. gadā. 1973. gadā ģimene saņēmusi jaunu dzīvokli. Valērijs pašapzinīgi piebilst, ka dzīvoklis ģimenei esot piešķirts par dzimtas nopelniem Otrajā pasaules karā – pret fašismu cīnījušies 13 Valērija tuvākie radi. Par tagadējo dzīvi viņš nesūdzas – saņemot pensiju, kas ir lielāka par 160 latiem, dēls iedzīvojies Vācijā, kur, starp citu, par nodotajām pudelēm un bundžām maksājot vairāk un tās apkārt nemētājoties. Tomēr arī Jelgavā tukšo pudeļu nodošana dodot zināmu plusu Valērija pensijai. Cik tas ir liels, viņš neatklāj, jo tad par šo rūpalu ieinteresēšoties Valsts ieņēmumu dienests. No sarunas var nojaust, ka Valērijs pret pudeļu nodošanu jau gadiem izturējies diezgan nopietni. «Padomju laikos, kad tukša pudele maksāja tikpat, cik kukulītis maizes, dzērāji nekad neēduši nepalika. Bet uz dienvidiem braucošo vilcienu pavadoņi tukšās pudeles uzskaitīja nevis gabalos, bet maisos. Tos stacijās nodeva zināmiem cilvēkiem. Par pudeļu naudu viens otrs pat uzcēlis māju,» lietpratīgi stāsta pieredzējušais vīrs. Mūsdienu Jelgavā viņš novērojis, ka tukšās pudeles mētājas retāk nekā pirms dažiem gadiem. Tā cēlonis, pirmkārt, esot sabiedrības novecošanās, otrkārt, cilvēkiem mazāk naudas un tādēļ arī kāds mazāk dzerot. Izmisīgs atbalsts ģimeneiSteidzīgi pie taras pieņemšanas punkta ar velosipēdu piebrauc gadus trīsdesmit vecs vīrietis. Pēteris teic, ka arī piecdesmit santīmu, ko tikko dabūjis no pudeļu pieņēmēja, šodien esot nauda. Šonedēļ Pēteris atkal zaudējis darbu, kurā trijos mēnešos nopelnījis piecdesmit latu. Nelāgi iznācis, ka šā darba piedāvājuma dēļ viņš izstājies no bezdarbniekiem, kur jau bijis divus gadus. Nupat viņam bijusi pienākusi rinda apmeklēt datorkursus, tagad tā zaudēta. Pēteris teic, ka pēc profesijas ir automehāniķis, bet darbu atrast nevar. Pārsvarā visur ņemot savējos. Novembrī Pētera ģimenē gaidāms otrais bērns. Pumpura ielas taras punkta darbinieks Valdis jūtoties kā pilsētas sanitārs, kas palīdz nokopt to, kas mētājas grāvī. Vismaz reizi nedēļā viņš brīvprātīgi, vienkārši kārtības labad braucot uz atkritumu šķirošanas laukumu, kur nododot ieplīsušās, kā arī tās pudeles, ko dzērienu ražotāji neņemot pretī. Rudenī un ziemā gadoties, ka tie pudeļu pieņemšanu vispār pārtrauc. Taču pudeļu devēji nākot cauru gadu, un viņiem savi santīmi var būt ļoti svarīgi. Diennaktī simts piegādātāju«Pie mums ar pudelēm atnāk apmēram simts cilvēku diennaktī,» stāsta Elektrības ielas stikla taras punkta un reizē arī autostāvvietas īpašniece Ilona Valaine. Viņas ģimenes biznesā apvienojas abi šie rūpali. Autostāvvietas dežuranti – sargi saņem piemaksu par pieņemtajām pudelēm. Klientu plūsmā auto īpašnieki un pudeļu nodevēji cits citam netraucējot. Otrie parasti ir gatavi pagaidīt, kamēr tiek nokārtotas lietas ar pirmajiem. I.Valaine cer, ka beidzot Latvijā līdzīgi kā Igaunijā un citās Eiropas valstīs varētu sākt darboties taras depozīta sistēma, kurā ražotājs un patērētājs samaksā arī par iepakojuma utilizāciju. Kamēr tā nav, pudeļu pieņemšana esot kapeiku bizness, kurā raizes sagādājot trīs četras Rīgas firmas, kas bieži vien ar saviem lielajiem taras apjomiem diktē cenu. Neesot viegla arī sadarbība ar alus ražotājiem, kas bieži vien pat vairāk nekā mēnesi kavē samaksu par piegādāto preci. Jelgavā pudeles pieņem četrās ģeogrāfiski attālās vietās. Kāda taras punkta darbiniece, kas negribēja nosaukt savu vārdu, pauž bažas, ka pudeļu pieņemšana notiek arī nelielos veikaliņos. Turklāt netīrās pudeles tiekot cilātas pāri letei, uz kuras liek pārtiku. Pārtikas un veterinārā dienesta Jelgavas nodaļas vadītājs Jānis Grosbārdis teic, ka viņam tādi fakti neesot zināmi. Ja iedzīvotāji kaut ko tādu mana, vajadzētu ziņot. Ja pudeles veikalā pieņem no atsevišķas ieejas, piemēram, no sētas puses, tad gan dienestam neesot iebildumu. Pudeles ir dārgasLija Dukaļska, Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesore Padomju laikā piena un alus pudele apgrozībā atradās 25 – 30 ciklus. Taču mūsdienās pienam stikla taru vairs neiesaka. Jaunākās atziņas pierāda, ka tas labāk uzglabājas tumsā – kartona tetrapakā vai polietilēna plēves ar grafīta pārklājumu iesaiņojumā. Tādēļ šaubos, vai jelkad piena ražotāji varētu atgriezties pie stikla taras. Tetrapakas ir arī krietni vieglākas, kas ir svarīgi gan loģistikā, gan arī pircējam.Tetrapaku iepakojuma negatīvā puse ir atkritumu palielināšanās. Pārtikas ražotājiem būtu jāsāk domāt par bioplastmasas izmantošanu pārtikas iepakojumā, kas kompostējot pilnīgi sadalās un nepiesārņo dabu. Pēteris Liniņš, Latvijas Alusdarītāju savienības izpilddirektors Mūsu skatījumā sadarbība ar stikla taras piegādātajiem veidojas pozitīvi. Piemēram, «Aldaris» līdz pat deviņdemit procentiem alus lej lietotajā tarā. Iepirkt jaunas pudeles ir dārgāk, turklāt jāmaksā dabas resursu nodoklis. Alus ražošanai raksturīgas lielas sezonālas svārstības. Skaidrs, ka to sāpīgi jūt arī taras piegādātāji.
