Jaunais LLU Veterinārmedicīnas fakultātes dekāns Ilmārs Dūrītis nu dēvē sevi par jelgavnieku.
Ilmārs Dūrītis par savām labajām īpašībām sauc diplomātijas spējas un daudzpusību, kas palīdz akadēmiskajā darbā, vadot kolektīvu un ārstējot jelgavnieku mīluļus.Varēja būt zobārsts«Man vienmēr patika dabas zinātnes un lietas par dabu. Pamatskolā viens no mīļākajiem priekšmetiem bija bioloģija. Sapratu, ka gribu attīstīt sevi medicīnas plāksnē. Vispirms biju domājis stāties Stradiņa universitātē, lai studētu stomatoloģiju, jo man patika medicīniskie instrumenti, to skaņa, liekot sterilizācijas traukos. Taču nobijos – domāju, lai studētu tur, laikam jāpabeidz kāda medicīnas skola. Viesojoties Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Atvērto durvju dienās, iepatikās Veterinārmedicīnas fakultāte, šķita, ka tā ir tā vieta, kur jāiet, jo esmu no laukiem, redzēju arī veterinārārsta darbu laukos un tāpēc nolēmu mēģināt,» par savu nonākšanu Jelgavā stāsta Aizkraukles pusē dzimušais Ilmārs Dūrītis.Viņš esot sapratis – jāstudē būs daudz un nopietni, jo priekšā bija anatomija, latīņu terminoloģija. Studiju laikā Ilmārs cerēja, ka tuvāks būs darbs ar lieliem dzīvniekiem, taču kā praktizējošs veterinārārsts LLU klīnikā pašlaik viņš ārstē jelgavnieku mazos mīluļus. «Profesiju sāc izjust tikai pēc studiju beigšanas, tad sāk veidoties profesionālā intuīcija, iemīli savu darbu,» pārliecināts veterinārārsts.Justies līdzvērtīgiStudiju laikā ne reizi vien Ilmārs no kursabiedriem dzirdējis, ka viņš ļoti veiksmīgi prot izskaidrot mācību priekšmetus, tāpēc toreizējā fakultātes dekāna Arņa Mugurēviča piedāvājums pēc augstskolas absolvēšanas kļūt par pasniedzēju nebija liels pārsteigums. «Ar studijām maģistrantūrā sākās mans akadēmiskais darbs – mācīju pirmkursniekiem anatomiju. Izvēli neesmu nožēlojis, jo arī pedagoģiskais darbs man patīk,» spriež dekāns, piebilstot, ka mācībspēkam palīdz arī darbs klīnikā, jo svarīgi uzturēt saikni starp teoriju un praksi.Ilmārs Dūrītis uzteic fakultātes tradīcijas, kas studentiem pēdējos kursos ļauj sajusties līdzvērtīgiem saviem skolotājiem, jo pieredzes bagātie mācībspēki sauc jauniešus par kolēģiem. Tāpēc arī viņam, jaunajam lektoram, nav bijis grūtību iejusties kolektīvā. «Taču vienmēr, arī tagad, esmu cienījis savus pedagogus. Protams, ar studentiem sākumā bija nedaudz grūti, bet varēju nodrošināt nepieciešamo kārtību un prasības. Attiecībām jābūt balstītām uz savstarpēju cieņu, jo students ir pieaudzis cilvēks.» Attīstīs labākoŠogad pirms dekāna vēlēšanām divi no trim fakultātes institūtiem šim amatam izvirzīja Ilmāru Dūrīti. Viņš atzīst, ka uz šo amatu lūkojies piesardzīgi, jo tas bija liels izaicinājums. Tikai nesen bija iegūts doktora grāds. «Ja nebūtu kolēģu atbalsta, es diez vai tālāk uzturētu savu kandidatūru. Taču sapratu arī, ka nedrīkstu atteikties, jo cilvēki man uzticējušies, un tas jāuztver kā pienākums.» Ko kolēģi novērtējuši Ilmārā? Diplomātijas spējas un prasmi sadarboties, daudzpusību, jo zinātnieks pārzina gan klīnisko jomu, gan anatomiju un citas jomas. «Arī pieredze ar medikamentiem, medicīnisko aprīkojumu man bija, jo pirms tam fakultātē nācies mainīt infrastruktūru, diskutējām, kādas izmeklēšanas metodes mums jāattīsta, bet es aktīvi iesaistījos šajā procesā,» par savu virzīšanu stāsta I.Dūrītis. Viņš uzskata, ka revolūcijas jaunajā amatā nav vajadzīgas, jo pēc tam ilgs laiks paiet, kamēr pasaule tiek sakārtota. Bet zinātnē un izglītībā svarīga ir lietu pēctecība. Tāpēc fakultātes vadītājs vēlas saglabāt labāko no tā, kas fakultātē ir bijis, attīstoties tālāk.Mīlestību nospēlēt grūtiPirms gadiem sešiem Ilmārs iesaistījās Jelgavas Ādolfa Alunāna teātra studijā: «Sajutu, ka pietrūkst kaut kā tāda, kas nav saistīts ar medicīnu, jo studijas ir šauras un dziļas, jāinteresējas ļoti daudz par konkrētu jomu. Jautāju sev – vai varu parunāt par filozofiju, ētiku, estētiku? Vai tikai par veterinārmedicīnu? Mums ir nedaudz greiza izglītības sistēma – audzinām šauras jomas speciālistus, nedodot vispārējo izglītību. Studijā pārsvarā darbojās vidusskolēni, bijām kādi desmit Lūcijas Ņefedovas audzēkņi. Viņa ir cilvēks, kurā vari klausīties ar atplēstu muti vairākas stundas. Arī teātris ir brīnums, kaut kas netverams.»Pats Ilmārs neuzskata, ka viņam piemīt kādas īpašas dotības spēlēt uz skatuves, taču priecājas, ka Ā.Alunāna teātris palīdz bagātināt personību, arī darbā – gan vadot nodarbības, gan strādājot ar kolektīvu.Uz jautājumu, par kuru lomu Ilmārs var teikt – jā, tā ir manējā –, viņš nosmej: «Savu lomu es vēl gaidu. Man tiek piedāvāts spēlēt mīlētājus, pozitīvus personāžus. Bet es gribu kādu nejaukāku raksturu, jo katrā no mums ir gan negatīvais, gan pozitīvais. Jāatzīst, ka arī mīlestību uz skatuves nospēlēt grūti.» Pirmo lomu – arī Ilmāru «Ērikā» – aktieris atceras ar šausmām, jo bija daudz jāuzturas uz skatuves, jārunā. Vēlāk bija lomas arī «Mirandolīnā», «Roksijā», «Parastajā brīnumā».Grib dārziņu lauku mājāsTomēr vislabāk Ilmārs jūtas laukos – Aizkraukles pusē pie vecākiem, kur cenšas aizbraukt brīvdienās. «Protams, man patīk ceļot, gan pa citām zemēm, gan Latviju. Dzīvoju ar apziņu, ka daru to vienu reizi, tāpēc man jāredz pasaule, nu kaut nedaudz!» arī citiem savu iespēju robežās ieskatīties dažādos pasaules stūrīšos iesaka dekāns. Viņam ir arī savs sapnis par vecumdienām – māja laukos ar dārziņu. Ilmārs atzīst, ja ilgāku laiku nebūtu iespējams aizbraukt pie vecākiem, viņš justos pavisam slikti.Kaut arī pieķēries laukiem, pēdējos gados Ilmārs jau sauc sevi par jelgavnieku. «Atceros, kāda bija pilsēta, kad ierados 1995. gadā. Tā ir tik mainījusies. Sākumā man ļoti nepatika, likās, ka te nekā nav. Bet tagad sāku pieķert sevi pie domas, ka esmu Jelgavas patriots, te jūtos mājās vairāk nekā aizbraucot pie vecākiem. Kādreiz, ejot pa ielu, reti satiku pazīstamus cilvēkus, taču tagad viņi ir visur, arī tas veido pieķeršanos pilsētai,» spriež viņš.Ko vēl dzīvē gribētu sasniegt? Kādas kārtis dzīve piespēlēšot, tā arī būs, jo galvenais ir saprast, kāpēc dzīvo un kas ir tas, ko dari. Ilmārs to zina un jūtas labi.
