Jauno Rīgas vagonrūpnīcā ražoto motrisi, kas no 7. oktobra divas reizes dienā kursēs maršrutā Jelgava – Krustpils, acīmredzot paspēs iemēģināt arī pēdējie šāgada sēņotāji, kas iecienījuši Taurkalnes mežus.
Jauno Rīgas vagonrūpnīcā ražoto motrisi, kas no 7. oktobra divas reizes dienā kursēs maršrutā Jelgava – Krustpils, acīmredzot paspēs iemēģināt arī pēdējie šāgada sēņotāji, kas iecienījuši Taurkalnes mežus. Vagonbūvētāju ražojums vispirms izgājis izmēģinājuma braucienu sēriju vēl rūpnīcas paspārnē, tad to prezentācijas braucienā uz Siguldu novērtēja un par pērkamu atzina «Latvijas dzelzceļa» vadība, bet šo ceturtdien pievilcīgais vienvagona vilcieniņš iemēģināja sliedes savā pirmajā darba maršrutā.
Pirms gadiem desmit vagonbūvētāji jau kaut ko līdzīgu mēģinājuši, taču toreizējā pasažieru plūsmā vienam, kaut arī glītam vagonam nav atradusies «sava niša». Tagad Latvijā tādam būtu ne viens vien maršruts, tikai bēda cita, un tā ir naudā. Jaunā motrise maksā pusmiljona latu (salīdzinājumam trīsvagonu dīzeļvilciens – 340 tūkstošus). Degvielas patēriņš angļu ražojuma dīzeļdzinējam gan ir krietni mazāks, mazākus remontizdevumus sola arī Austrijā ražotā hidropārvadsistēma ar lielu garantijas termiņu, bet īsto izdevīgumu bez ekspluatācijas prakses šobrīd nav vienkārši noteikt. Vēl vienu motrisi no rīdzniekiem iegādājušies lietuvieši. Bet igauņi līdzīgus vilcieniņus, kaut trīsreiz dārgākus, esot tomēr izvēlējušies pasūtīt pie somiem.
Zasulauka lokomotīvju depo galvenais inženieris Ēriks Latkovskis rīdznieku motrisi kopumā uzskata par jaunu posmu «Latvijas dzelzceļa» modernizācijā. Maršrutos ar nelielu pasažieru plūsmu tāda ir izdevīga. Vilcienā ir viena ieeja, no tās – durvis uz diviem saloniem. Ir speciāla telpa ar kases lodziņu konduktoram. Ir īpaša vieta bagāžas un pat velosipēdu novietošanai. Katrā vagoniņa galā pa vadītāja kabīnei ar visām tajā nepieciešamajām iekārtām. Kamēr «Ziņu» korespondentes runājas ar Ēriku Latkovski, vilciens klusiņām, lēnā un līganā gaitā sāk kustēties Krustpils virzienā.
Pie vadītāja pults ir mašīnists Juris Tukišs (pa kreisi), viņu darbā ievada instruktors Edmunds Auzāns. Lai arī kabīnē ir pat divas stūrei līdzīgas iekārtas, tās nav domātas vilciena noturēšanai uz sliedēm, un vienubrīd mašīnists sēž, rokas sakrustojis. Taču tajā pašā laikā viņš ik brīdi ar attiecīgu darbību ir gatavs reaģēt uz ikvienu ceļā sastopamo signālu vai norādījuma zīmi. Par vilciena mašīnistu nevar kā par šoferi trīs mēnešos izmācīties un sēsties pie stūres. Pēc mācību iestādes beigšanas vismaz pusotrs gads jāpavada mašīnista palīga lomā. Tad jākārto vesela virkne eksāmenu, arī veselībai jābūt teicamai. Visbeidzot, ja esi sapratis, ka spēj dienām būt prom no mājas un atrašanās mūžīgajā sliežu ceļā ir tavs aicinājums, tad ir skaidrs, ka būsi dzelzceļnieks uz mūžu. «Sēdeklis mīksts, vadīšana vieglāka,» Juris Tukišs novērtē jauno braucamo.
Arī salona ērtajos sēdekļos brauciens ir īsta bauda. Kamēr vēl tas nav pasažieru pilns, var apcerēt, kā būs, kad sāksies īstā kustība. Vai sezonas laikā visiem pietiks vietu? Vai kādam aiz garlaicības neradīsies vēlēšanās pārbaudīt sēdekļa pārvalku stiprību? Vai gaišās plastmasas materiāla sienas tiks pasaudzētas un laikus notīrītas? Bet varbūt šādiem prātojumiem nav nekāda pamata un jaunais vilcieniņš pierādīs, ka vide veido cilvēku.
Kamēr Juris pie vadības pults, mašīnisti Dmitrijs Utkins (no kreisās) un Jānis Kreigers kopā ar vagonrūpnīcas speciālistu Viktoru Jansonu salonā pēta vilciena elektrisko shēmu. «Mašīnisti par visu interesējas, sliktāk ir ar apkalpojošo personālu,» vērtē Viktors Jansons pēc 45 darba gadu pieredzes rūpnīcā un tās eksperimentālajā sektorā. Viņš bijis līdzi visos motrises izmēģinājuma braucienos un braukšot arī pirmajos reisos ar pasažieriem, jo «vēl šis tas ir jāpieslīpē».
Pirmajos pasažieru reisos mašīnisti brauks pa diviem, bet vēlāk motrisi apkalpos viens mašīnists un konduktors, kas būs apmācīts palīdzībai ekstremālās situācijās.
«Šī ir mūsu barotāja,» vērdamies sliežu ceļā, saka Edmunds Auzāns par līniju Jelgava – Krustpils, kur pārvietojas lielākā daļa kravu no Austrumiem Ventspils virzienā. Un sava vieta, viņaprāt, te vienmēr palikšot arī pasažieriem. Garām cita pēc citas pazib nelielas un interesantas staciju ēkas, bet līdz Krustpilij šoreiz netiekam. Dispečers, kas seko mūsu ārpusgrafika braucienam, paziņo, ka kādā posmā notiek sliežu remonts, un Sēlpils stacijā vilciena vadība pārvietojas braukšanai pretējā virzienā. Nepilnas divas stundas, un esam atkal sākumpunktā. Te motrisi uz Jelgavas depo pavadīs priekšnieka vietnieks ekspluatācijas jautājumos Anatolijs Dobroserdovs. Piederības un galvenā bāzes vieta jaunajam vilcienam ir Zasulauka depo, taču tur viņš iegriezīsies tikai reizi divās nedēļās. Bet ik pēc 48 stundām nepieciešamo tehnisko apkopi veiks Jelgavā. Pirmajā laikā palīgos tikšot piekomandēti arī speciālisti no Zasulauka. Anatolijs Dobroserdovs mūsu depo darbiniekus vērtē atzinīgi un pārliecināts, ka viņi savu darbu veiks kvalitatīvi.
