Svētes pamatskolas dziedāšanas skolotāja Aleksandra Anohina ir viena no dažām muzikālajām pedagoģēm rajonā, kurai ir Mūzikas akadēmijas diploms un kura strādā lauku skolā.
Svētes pamatskolas dziedāšanas skolotāja Aleksandra Anohina ir viena no dažām muzikālajām pedagoģēm rajonā, kurai ir Mūzikas akadēmijas diploms un kura strādā lauku skolā. Sandras aizraušanās nav tikai mūzika, viņa raksta arī dzejoļus,
zīmē un sarakstās ar vairāk nekā 20 vēstuļu draugiem
no visas pasaules.
Mūzikas mīlestība nāk no mammas
Aleksandrai tuvi un mīļi cilvēki devuši otru vārdu – Sandra –, un īstajā vārdā viņu vairs nesauc neviens. Arī mēs atļāvāmies darīt tāpat.
Sandra uzaugusi un mācījusies Kalnciemā, bet regulāri braukājusi uz Jelgavas Mūzikas skolu. Mīlestība uz mūziku viņai nākusi no māmiņas, kas savulaik mācījusies pie Marijas Mediņas.
Pēc vidusskolas Sandra iestājās Latvijas Mūzikas akadēmijā un vienlaikus strādāja Svētes pamatskolā par dziedāšanas skolotāju. Šogad rit jau desmitais gads, kopš Sandra tur strādā, un tieši tikpat gadu ir viņas konkursam «Svētes cīrulis», kas skolā kļuvis par ikgadēju tradīciju.
– Bērniem tas ļoti patīk. Šogad uz to pieteikušies ap 70 dziedāt gribētāju, bet līdz trešajai kārtai tiks atlasīti paši labākie. Šodien tiks noskaidrots «Svētes cīrulis ’99», – stāsta Sandra.
Sandra ir 5. klases audzinātāja – pirmoreiz savā praksē. Viņa vada skolas kori, divus ansambļus un popgrupu. Bet kādus instrumentus Sandra prot vislabāk spēlēt?
– Labi spēlē tikai Dievs tas kungs un Mūzikas akadēmijas rektors, – smej Sandra. – Bet, runājot nopietni, spēlēju klavieres, ģitāru, čellu, blokflautu, sintezatoru.
Viņa ir viena no tām retajām dziedāšanas skolotājām laukos, kas bērniem māca arī mūzikas instrumentu spēli, un nodarbības viņi apmeklē labprātīgi.
Personālizstādei trūkst drosmes
Pēc dabas Sandra ir klusa un paškritiska, tādēļ bieži vien nevietā par daudzām lietām kautrējas runāt. Studiju laikā viņa atskārtusi, ka labi padodas zīmēšana. Galvenokārt Sandra zīmējusi akvareļus un ar zīmuli portretus. Atsevišķā mapītē glabājas paši labākie darbi. Viņasprāt, veiksmīgākais esot dziedātāja Ričarda Marksa portrets, kas publicēts arī viņa fanu kluba avīzē ASV, kas izplatīta daudzās pasaules valstīs. Portreti tiek zīmēti no vairākām fotogrāfijām. Sandra rāda vēl kādu viņai mīļu darbu – gluži kā no TV ekrāna izkāpis, uz papīra lapas redzams aktieris Adrians Pols no filmas «Kalnietis». Pagaidām Sandra nav uzdrīkstējusies rīkot savu personālizstādi un darbus rādīt plašākai publikai, bet varbūt kaut kad nākotnē…
Vēstules ceļo no visas pasaules
Sandra sarakstās ar vairāk nekā 20 vēstuļu draugiem no dažādām pasaules valstīm: Vācijas, Itālijas, Beļģijas, Holandes, Spānijas, ASV, Kanādas un citām. Viņa atradusi fantastisku draugu Brazīlijā, kuru arī sauc Aleksandrs, un abu dzimšanas dienas ir tieši līdzās. Vēstules iznākot rakstīt reizi vai pat divas nedēļā. Draugus atrast palīdzot speciāla «draudzības grāmatiņa», kas ceļo līdz ar vēstulēm pa visu pasauli. Tajā katrs atstāj savu adresi un vēstuli kopā ar grāmatiņu sūta uz kādu citu adresi.
Dzeja skan kā mūzika
Sandra sevi neuzskata par dzejnieci, un sava dzejoļu krājuma ievadā viņa raksta:
Pasaulei labrītu vēlē,
Taurenis vasaras vējā…
– tā ir vien atskaņu spēle,
nesauciet to par dzeju.
Mani visjaukākie vārdi Ir tie, ko es noklusēju.
Pirmais dzejolis uzrakstīts jau agrā bērnībā, bet tagad top dzejoļu krājums, kura pirmajā daļā ir dzejoļi no jaunrades mēģinājuma, bet otrajā daļā ietverti jau apzināti rakstītie. Par krājuma trešo daļu Sandra saka tā:
– 1994. gada nogalē sapratu, ka dzejniece no manis neiznāks, tomēr nolēmu pierakstīt dzejoļus, kas man svarīgi biogrāfiski vai kā citādi – kā dienasgrāmata.
Krājumā atrodamas dzejas rindas, kas veltītas barikāžu laikam un ar prāmi «Estonia» bojāgājušajiem, starp kuriem ir arī Sandras studiju biedre.
Uztrūkstos no domām –
vai tu sauci mani?
Kāda salta roka kokiem lapas plēš.
Attopos – šis rudens… saprotu –
šie zvani…
Dzirdu – tavā balsī rudens vējš.
Smaga tumsa atkal
tavā vietā stājas,
bezgalīga nakts,
kas visas pēdas dzēš.
Tomēr tu ar mani
klusām sarunājies –
Tava valoda ir tagad rudens vējš.
Lielai daļai Sandras dzejoļu klāt ir arī mūzika.
Ja Sandrai tiktu dota iespēja dzīvot otrreiz, līdzās mūzikai viņa noteikti gribētu studēt vizuālo mākslu, jo tikai tagad sākusi sevi saskatīt gleznošanas lauciņā.
