Ja uz skatuves ir bise, tad trešajā cēlienā tā sprāgs – tāds ir nerakstītais dramaturģijas likums. Nereti tas, kas notiek uz skatuves, īstenojas arī dzīvē. Vairāk nekā trīs gadsimtus pirms Kristus sengrieķu Aristotelis aktualizēja tādu psiholoģisku parādību. Proti, uz skatuves (vai mūsdienās arī uz ekrāna) publika tīri mierīgi, pat ar interesi uzlūko neīstus līķus un asinis, bet reālajā dzīvē cilvēkam tāds skats bieži ir pretīgs. Tāds tas bija arī svētdien Ādažu poligonā, kad tur zemessargu sanākšanā sprāga lādiņš, ievainojot deviņus cilvēkus. Viens no viņiem vēlāk mira. Mācības jau bija beigušās, bet acīmredzot gribot vai negribot kāds nāves rīks vēl nebija nolikts tam pienācīgā vietā. Desmit, varbūt simti un tūkstoši zemessargu visu izdarīja, kā prasa drošības noteikumi, bet, redz, viens, vājākais, kļūdījās. Piektdienas vakarā, vedot uz velosipēda sešgadīgo meitiņu, līkumoju gar rekonstruējamo, daudzviet tumšo Raiņa ielu. Te piepeši, apbraucot kārtējos ekskavatora rakumus, riteņa ceļš aizgāja garām, šķiet, diviem tumsā stāvošiem vīriem. Pēkšņi sekundes daļā pamanīju, ka viens no viņiem ir atvēzējis roku sitienam ar plastmasas pudeli. Nākamajā mirklī otrs tumsā stāvošais viņu parāva nost, un sitiens nenotika. Taču bērns gan par šo atvēzienu runāja divas dienas. Dzīve pamāca, tomēr ir jārēķinās, varbūt pat jāciena arī tas dullākais, neprognozējamākais, kas var piepeši atrasties uz labi pazīstamās ielas vai biedru kolektīvā, kam ir pa spēkam sarežģīti kaujas uzdevumi. Ja šodien izdevās kas labs, tas nav tikai tāpēc, ka pats biji labs. Izdevās arī tāpēc, ka tev šodien neviens neuzbrauca, neapzaga, neaizdedzināja vai neuzspridzināja. Tu neesi viens, un pasaule ir pilna ar tiem, kas dzīvi skata savādāk.
