Rīt Jelgavas kultūras namā «mājas kārtībā» atklās Ulda Rogas jubilejas izstādi.
«Katram laikam savs labums,» nosaka Uldis Roga, «migla arī ir forša.» Šādu ievadu «Ziņu» sarunai ar gleznotāju izraisa pretēji laika prognozei neizklīstošā migla dienā, kad U.Roga Jelgavas kultūras namā karina savas «bildītes». Tieši tā savus akvareļus un pasteļus mākslinieks nepretenciozi nodēvējis afišā – ielūgumā uz izstādes atklāšanu: «Kultūras nama 1. stāva lielajā foajē un 2. stāva izstāžu zālē būs sakārtas manas bildītes. Skatīšanās sākums 28. oktobrī pulksten 14.»Dažas dienas pirms «skatīšanās sākuma» U.Roga atzīst, ka tik liels «ļembasts» nemaz neesot bijis iecerēts – 70 gadu jubileju, kas apritēja 28. septembrī, sākotnēji nolemts atzīmēt klusu un mierīgi, mājas kārtībā.– Vai ar «mājas kārtību» var izskaidrot jubilejas izstādes rīkošanu kultūras namā, nevis Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā, kā pienāktos tik nozīmīgam pasākumam kā ievērojama mākslinieka septiņdesmitgade?To jubilejas «padarīšanu» tiešām gribēju pēc iespējas klusāku un mierīgāku. Tagad gan jāatzīstas, ka sāku domāt, vai tik muzejā nebūtu mazāk galvassāpju – uz turieni atliktu tikai aizvest bildes, pārējo viņi paveiktu. Te sanāk vairāk pašam par visu rūpēties, tā ka nemaz nezinu, ar ko tas beigsies. Arī bilžu galu galā man te iznāk «karināt» vairāk nekā būtu muzejā. Toties, ja ņem vērā, ka kultūras namā strādāju jau 45 gadus, – no šā viedokļa patiešām būs «mājas kārtībā».– Pieļauju, ka kultūras namā tām būs arī vairāk skatītāju.Tas nu ir simtprocentīgi. Kultūras namā jau ir gandrīz kā stacijā, garām skrienot, kādu bildi pamanīs gribot negribot.Muzejā mani dažreiz pārņem pavisam žēlīga sajūta – gadījies aiziet un vienam pašam klīst pa izstāžu zāli. Esmu ievērojis, ka uz muzeju iet mazāk cilvēku nekā agrāk. Varbūt tas saistīts ar biļešu cenām, neesmu pētījis. Ir jau cilvēki, kas speciāli interesējas par izstāžu dzīvi, galvaspilsētā esmu novērojis jauniešus, kas «spieto» no vienas galerijas uz otru. Bet te es prasu saviem studistiem (Zīmēšanas studiju Jelgavas kultūras namā U.Roga vada kopš 1970. gada – red.), vai apskatījuši jaunāko izstādi, un dažs labs nemaz nezina, kur tāds muzejs Jelgavā ir. Dīvaini, vismaz ēku jau nu vajadzētu atpazīt…– Studijā mācāt lielākoties jauniešus?Pieaugušos cenšos sūtīt uz Gleznošanas studiju pie Ivara Klapera un Andas Kalniņas. Bet daži nāk arī pie manis, piemēram, ainavu arhitektūras studenti no Lauksaimniecības universitātes.Izveidot un vadīt kursus kā iespēju piepelnīties man savulaik ieteica toreizējā direktore Skaidrīte Čerņecova, kad es strādāju kultūras namā par māksliniecisko noformētāju – no 1966. gada, kā pabeidzu Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu. Padomju laikā kultūras namā uzskatāmās aģitācijas laukā darāmā netrūka, tikai ar to algu bija tā švakāk. Divatā ar Edvīnu Kalnenieku ņēmāmies melnām mutēm.Beidzās ar to, ka no 1977. gada Zīmēšanas studijas vadīšana kļuva par manu galveno amatu. Un, protams, nepārtraukti ņēmos pats ar savām bildēm.– Jubilejas izstādes afišā tās dēvējat vēl nepretenciozāk – par bildītēm.Tā jau arī ir. Pirmajā stāvā esmu sakāris studijas, kas taisītas dabā, tās arī pēc izmēra nav nekādas «lielās bildes». Kad gleznoju laukā, lielizmēra darbu nemaz nevar uzreiz dabūt gatavu, bet es neesmu no tiem māksliniekiem, kas iesākto vēlāk noslīpē darbnīcā.– Gleznās daudz mūsu pilsētas skatu, vai Jelgavā dzīvojat jau no bērnības?Dzimis esmu Bukaišos, kādreizējā Dobeles rajonā. Vidusskolu pabeidzu Bēnē, bet tur man gāja diezgan raibi, nekāds labais skolēns noteikti nebiju. Reizēm tiku arī sodīts, kas izpaudās visai īpatnēji – uz mēnesi vai diviem atskaitīja no skolas. Pa to laiku varēja iet pelnīt, kraujot vilcienu vagonus. Uz otru gadu gan nekad nepaliku, kad vajadzēja, eksāmenus nokārtoju un tiku nākamajā klasē. Pēc skolas divus gadus nostrādāju Dobelē par krāsotāju. Tad māte mani cieši «paņēma pie dziesmas», un 1962. gadā atbraucu dzīvot uz Jelgavu un iestājos Lietišķās mākslas vidusskolā Rīgā. Tad darbs Jelgavas kultūras namā. Līdz pat šim brīdim.– Par Mākslas akadēmiju nedomājāt?Ar Intu, kura studēja Lauksaimniecības akadēmijā, mani 1964. gadā iepazīstināja mana māsa. Apprecējos, kad vēl mācījos «lietišķajos», tad nāca bērni. Vajadzēja ņemties ar «mālēšanu».Ja gribējās ko nopietnāku, atceros, bija grūtības ar krāsām un citiem materiāliem. Tas bija viens no iemesliem, lai censtos tikt Mākslinieku savienībā. Tajos laikos tas nemaz nebija viegli – vajadzēja piedalīties piecās republikas izstādēs un divās starptautiskajās vai, kā tolaik, starprepublikāniskajās. Un trīs rekomendācijas. Tās uzrakstīja Jelgavas kolēģi Visvaldis Garokalns, Edvīns Kalnenieks un Lolita Zikmane. Bet apstiprinājums vienalga bija jāgaida no Maskavas.Kad tiku Mākslinieku savienībā, varēju vismaz pret taloniem saņemt kaut kādu gada normu. Nav kā tagad – jebkuru krāsu var dabūt. Tikai naudu vajag, tagad atkal tās pietrūkst.– Tiem, kas pildīja speciālus pasūtījumus, krāsu droši vien netrūka arī padomju laikos. Ļeņinu neesat gleznojis?Savās bildēs ne, bet, kad kultūras namā biju noformētājs, uz skatuves svētku reizēs ne tikai to vien vajadzēja dabūt gatavu.– Jums ir tāds savdabīgs «no ābeles krītošo ābolu» gadījums. Visi trīs bērni kļuvuši par mākslas cilvēkiem dažādās nozarēs, bet tēlotājmākslai nav pievērsies neviens.Nekāda bakstīšana un spiešana no vecāku puses nav bijusi. Lielā meita (profesionāla dejotāja, horeogrāfe un pedagoģe Inga Raudinga – red.) jau bērnībā sāka dejot pie manas māsas Aijas, tad vadīja studiju «Intriga» un izmācījās par horeogrāfi.Bet dēls Kaspars reiz teica, ka viņam jau «noriebies skatīties», kā es stāvot pie tā molberta. Tomēr «Prāta vētras» vizuālā puse, cik zinu, ir viņa ideju produkts.Indra (aktrise un režisore Indra Roga – red.) gan ir nākusi pie manis uz studiju pazīmēt, un viņai tīri labi sanāca. Bet tad viņa iesaistījās studijā pie Intas Alekses, un teātris iesūca… Nav viņai nekāda vieglā dzīve, man šķiet, ka kolektīvajā mākslā ir daudz grūtāk. Es, piemēram, esmu brīvs cilvēks.
