Kamols kā emocionālā atmiņa ir sastopams tautas folklorā – tas ir dziesmu, pasaku kamolītis. Rainim dzejas metaforā saule ir pielīdzināta zelta kamolītim, Vizmai Belševicai «Kamolā tinēja» dzejā pavedienu ataino kā cilvēka mūža simbolu.Nesen Vašingtonā Smitsonianas Amerikas indiāņu vēstures muzejā aplūkoju indiāņu tautas mākslu. Apbrīnojami radniecīgi mūsu rakstiem ir smalkie rokdarbi un tautu pasaules jušana, kas ieausta un ierakstīta priekšmetos, dodot lietām dziļāku jēgu to kalpošanā cilvēkam.Kādā vitrīnā skatienu piesaistīja kamols. Tas bija tādā lielumā, ka to var labi ieguldīt plaukstā, bet kamols bija neparasts. Kaņepju stiegrainā striķī ik pa gabalam bija iesieta krelle, gabaliņš pavediena un tad krelle. Izlasot komentāru, atklājās priekšmeta patiesā loma – to indiāņu sieviete turēja kā savu sievietes dzīves «dienasgrāmatu», ik svarīgu un dzīvei nozīmīgu notikumu iesienot ar krelli. Kad mūžs galā, kamols ceļo līdzi aizgājējai. Šajās dienās nevar nedomāt par mūsu tautas un valsts likteni. Ja tautas emocionālo atmiņu varētu lasīt līdzīgi kā indiāņu sievietes kreļļu kamolu, tad kur gan ir prieka, sāpju, asaru krelles, izturības un saliedētības iesiets drošs mezgls – uzticība savai valstij, brīvības idejai? Paies gadi, atskatoties uz pašreizējo laika posmu. Es ceru, varēsim teikt – tas bija laiks, kad mēs spējām būt godīgi un gara acīm saskatīt Latviju kā brīvu, bagātu un savas tautas pārvaldītu zemi. Tā to vēlējās senie zemgaļu virsaiši, dzimtzemnieki, jaunlatvieši, jaunstrāvnieki un strēlnieki, uz Sibīriju aizvestie un pār jūru emigrējošie tautas brāļi, atmodas kvēlie tautfrontieši un barikāžu bezbailīgie dalībnieki, citās zemēs peļņā gājēji un izturīgie ziemcieši – Latvijā dzīvojošie ļaudis, tie, kas katru vakaru noskatās «Panorāmu». Kamolā ietītā tautas atmiņa ir tas barometrs, kas neļaus mums kaislībās, niknumā un naidā degt vai vēsā vienaldzībā un apātijā nolūkoties uz visu notiekošo no attāluma.Šovasar, lidojot no Rīgas lidostas un gaidot reisu Uzbekistāna – Ņujorka, man lidostas apkopēja sirsnīgi teica: «Laimīgu ceļu, un gaidām mājās»! Un tad man bija kamols kaklā… Cik daudziem Rīgas lidostā viņa ceļa vēlējumu vēl? * Dace Micāne-Zālīte ir jelgavniece, kas jau ilgāku laiku dzīvo ASV. Strādā arī Latvijā, ir dažādu iestudējumu, izrāžu un televīzijas šovu režisore, scenāriju un libretu autore
