Skolas brīvlaiks ir prieki bērniem. Vecākiem – bieži vien galvassāpes. Šonedēļ namu pagalmi pilnāki pusaudžu, bet liela daļa sākumskolas bērnu dienas pavada vieni paši mājās vai nīkst vecāku darbavietās. Bērnībā pati biju šāds bērns, tagad lauzu galvu, kā «izklaidēt» savu tikko septiņus gadus veco pirmklasnieku. Grūts uzdevums, ja sasniedzamā attālumā nav nestrādājošu vecvecāku, ja bērnus atpūtināt nolēmusi ne tikai skolu sistēma, bet arī ārpusklases nodarbības, ja vienīgā valsts «palīdzība» ir ikrīta pasaku filma sabiedriskajā televīzijā, bet ģimenes allaž atbalstošā pašvaldība par šādu nepieciešamību nav iedomājusies. Runa jau nav tikai par nedēļu rudenī un nedēļu pavasarī. Vasarā tie ir vēl trīs pilni mēneši, bet visi atsevišķu speciālistu mēģinājumi bilst, ka līdzīgi kā lielākajā daļā Eiropas valstu brīvlaiks būtu saīsināms, atdūrušies pret citu speciālistu argumentiem par bērnu tiesībām uz laimīgu bērnību. Jebkuras valsts interesēs ir, lai nodarbināts būtu iespējami lielāks skaits iedzīvotāju. Lai viņi strādātu čakli, daudz pelnītu un daudz maksātu nodokļos. Arī sabiedrībā ar lielāku cieņu, šķiet, izturas pret tiem, kuri labi pelna. Taču, kad ģimenē ir bērni, būt priekšzīmīgam pilsonim bieži vien ir grūti pat ar vislielāko apņemšanos. Realitātē tā ir skriešana vāveres ritenī, cenšoties būt godīgam pret darba devēju un kolēģiem, regulāri domājot, kas svarīgāks – līdz galam padarīts darbs vai tomēr vecāku sapulce, bērnudārza talka vai kāds cits neapšaubāmi vajadzīgs pasākums. Arī jaunā valdība apņēmusies risināt demogrāfijas problēmu. Līdz šim tie bijuši skaisti saukļi uz papīra, jo reāliem risinājumiem trūkstot naudas. Taču bieži vien tie ir sīkumi, kas prasa gribēšanu, ne lielu finansējumu.
