Latvijas iedzīvotājiem gadījušies emocionāli varasvīri. Piemēram, Valsts prezidents Andris Bērziņš jau tapis ievērots ar to, ka labprāt apmeklē lauku skolas un katrā pamanās aizkustinājumā apraudāties. Tajā pašā laikā tikai nedaudz zemāka ranga amatpersonas demonstrē pavisam cita veida emocijas. Rīgas mērs Nils Ušakovs, klāstot pilsētas budžeta prioritātes, nupat kādā intervijā izteicās, ka paredzēs naudu sociāliem projektiem, bet «kaut kādām nacionālajām bibliotēkām vai citiem stulbiem projektiem mēs netērējam un netērēsim». Negadījums? Diez vai, ja atceramies mēra necenzēto lamāšanos, vadot kādu viņam ne pārāk interesantu Rīgas Domes sēdi. Taču kā lai primitīvu leksiku pārmet pašvaldības vadītājam, ja pavisam līdzīgā stilā izsakās kultūras ministre. Amatā jaunieceltā Žaneta Jaunzeme-Grende šonedēļ tik kaismīgi runāja par nepieciešamību celt modernās mākslas muzeju kā attīstītas ekonomikas sastāvdaļu, ka pašai nācās atzīt: «Ja cilvēks to nevēlas saprast, tad viņš ir stulbs.» Iepriekš aizsardzības ministrs Artis Pabriks paziņoja, ka par simt latiem strādā tikai muļķi.Tomēr diez vai tie ir tikai emocionāli izteikumi. Aprobežotība? Augstprātība? Tolerances trūkums? Latvijas politiķiem acīmredzot ir grūti pieņemt, ka pastāv dažādas Latvijas. Gan tāda, kurā tiešām grūti saprast nepieciešamību ieguldīt miljonus smalkās kultūras būvēs laikā, kad lielais vairums nespēj samaksāt apkures rēķinus, gan tāda, kurā dzīve bez augstās mākslas ikdienā šķiet neiespējama. Bet tieši šī dziļākā sapratne, zināšanas un inteliģence, kas neļauj nevienu nosodīt, nosaukt par muļķi vai stulbeni, ir tas, ko sabiedrībai no politiķiem vajadzētu prasīt. Un sagaidīt.
