«Pakš!», un atkal viens kastanis ir zemē. Brūnais bumbulis aizveļas pa asfaltu, bet adatainajam kažokam uzkāpj steidzīgs gājējs. Rudens.
«Pakš!», un atkal viens kastanis ir zemē. Brūnais bumbulis aizveļas pa asfaltu, bet adatainajam kažokam uzkāpj steidzīgs gājējs. Rudens. Ražas laiks dabā. Un ražas laiks cilvēka dvēselē. Nezin kāpēc ir pieņemts skaitīt, ka dzīvē viss no jauna sākas ar pirmo janvāri. Patiesībā jauns cikls taču iesākas pēc iepriekšējā izvērtēšanas. Un tā notiek rudenī. Tad es savācu vienkop visu, ko esmu šajā gadā padarījusi, izvētu caur savas sirdsapziņas «Imantu» un salieku pa apcirkņiem: «Labās lietas», «Lietas, par kurām jākaunas», «Turpināmās lietas», «Aizmirstamās lietas», «Atmiņā atstājamās lietas» un vēl «No sevis slēpjamās lietas». Un viss tas kopā saucas – mana dzīve. Labi, ja labo lietu apcirknis ir pilns, taču ik pēc brīža pa lietiņai ieripo tajā, ko gribu slēpt pat no sevis. Prasu draudzenei, vai viņai arī tā ir. Viņa pagari nopūšas, paskatās manī nosodošu skatu un saka: «Vai tad nu bez tā!» Saprotu, ka tā prasīdama, esmu uzurķējusi kādu no viņas slēpjamām lietām. Skriet nekur nevajag, no Itālijas atvestā vīna pudelē uz galda vēl diezgan. Sēžam. Draudzene vēlreiz nopūšas un tad saka:
«Toreiz bija traki karsts. Vienīgais glābiņš no svelmes – upe. Biju neklātienes studente un tonedēļ dzīvojos pa Rīgu. Karsa galva, un karsa sirds. Kursā, kā jau parasti, vairums bija sieviešu dzimuma, un tie četri «dūži» auditorijā grozījās kā gaiļi. Netrūka taču «vistiņu», kas bija ar mieru pietupties jebkurā brīdī. Taču es zināju, ka Ervīna sirds pukst uz manu pusi – nu ir taču sievietei intuīcija un saprašana tādās lietās. Lai kā man negribas tev to sacīt, taču man tas nebija vienaldzīgi. Es labprāt atbildēju viņa smaidam, zīmīgam skatienam, rokas pieskārienam. Un iedomājies, kā notrīc sirds, kad vīrietis apliek roku ap viduci un tu zini, ka tas nav tikai draudzīgs apkampiens. Nevilšus viss mans augums sasveras uz viņa pusi, un šķiet, ka trīsas pāriet arī uz viņu. Ei, bet ko es te tagad! Tādus brīžus taču arī tu zini.» Es klusēdama māju ar galvu. Man negribas kaut ko sacīt, lai neizrautu draudzeni no atmiņām. «Nuja, toreiz bija traki karsts. Traki karsts… Ervīnam bija auto, tāds vecs un sagrabējis moskvičs. Bet uz priekšu gāja. Mēs, cits citam klēpī sēdēdami, reizi pa reizei ar to bijām braukuši uz pīrādziņiem vai «Jāni» nosvinēt sekmīgu ieskaiti vai eksāmenu. Taču todien viņš sauca mani vienu – aizbraukt uz Velnezeru nopeldēties. Es melotu, ja teiktu, ka nesabijos. Man nudien palika bail, jo es skaidri zināju, ar ko tā peldēšanās beigsies. Bet svārstījos tikai vienu mirkli. Paķēru somu ar lekciju pierakstiem un, ne vārda neteikusi, izdrāzos pa auditorijas durvīm. Moskvičam visi logi bija vaļā, mēs joņojām pa Brīvības ielu Vidzemes virzienā. Peldēšanās plāni bija pārcelti uz Gauju. Runājāmies par niekiem, par saldējuma markām un suņu šķirnēm, par kaķiem un stārķiem, kas pastaigājās gar šosejas malu. Es tikai runāju un runāju. Man bija bail apklust, jo to nu es vairs nezināju – ko tagad viņš sacīs. Dīvaini – darīt braucu, bet runāt par to bija bail. Pametu skatu pa kreisi. Ervīns grozīja stūri un viegli smaidīja. Vējš pluinīja viņa matus un kreklu. Pēkšņi atskārtu, ka man viņš tāds nepatīk. Goda vārds, man viņš nepatika! Un tanī brīdī es iedomājos savu Valdi, kas todien varbūt mūrēja kārtējo ķieģeļu sienu. Man kļuva nelabi. Par spīti vējam, sajutu no Ervīna mitrajām padusēm nākošo sviedru smaku. Atcerējos šorīt redzēto pinni viņam pie deguna. Fū, kā tas nāca, ka tagad esmu te, mašīnā, līdzās pavirši pazīstamam vīrietim? Un nešaubīgi braucu pretim… Ak, kungs, kur es braucu! Taču lēkt ārā no mašīnas nevarēju. Abām rokām apķēru somu, ciešāk iespiedos sēdeklī un klusēju. Jutu, ka Ervīns pagriež galvu uz manu pusi. Es sastingusi skatījos tikai uz priekšu. Pēc kāda laika auto piebremzēja, mēs pagriezāmies atpakaļvirzienā un drīz vien nobraucām mežiņā pa labi. Ceļš bija smilšains un pamatīgi izbraukāts. Nodomāju, ka te jau nu cilvēku būs pilns, tāpēc būšu drošībā. Čuh-čuh-čuh, un mēs apstājāmies. Nelielais laukumiņš upes krastā bija tukšs, zāļains un neizmīdīts. Netraucēti kokos čiepstēja putni. Sapratu, ka tagad man atliek vai nu visam piekrist, vai ar kājām slāt atpakaļ uz Rīgu… Bet viņš pat nenojauta, kādas mokas man plosa prātu. Zini, man vēl tagad nāk vēmiens, kad atceros, kā tas bija. Viņa sasvīdušās plaukstas un smaidošo seju. Un es nevaru vainot viņu! Pati, es pati taču kāpu mašīnā un taisīju ciet durvis.
Atpakaļceļš vilkās nenormāli ilgi. Ervīns mēģināja jokot, taču man smiekli nenāca, es pat īsti nedzirdēju, ko viņš tur stāsta. Pa brīdim viņš uzmeta man skatu, nesaprazdams, kas tik būtiski ir mainījies. Valodu es atguvu jau Rīgā, kad palūdzu Ervīnu aizvest mani uz autoostu. Pēdējais autobuss uz manu dzimto pilsētu vēl nebija aizgājis. Piezvanīju uz mājām un pateicu, ka būšu. Dzirdēju, ka Valdis priecīgi uzsauc bērniem: «Mamma brauc mājās!» Pēc pāris stundām jau kāpu ārā no «Ikarusa» un metos Valda un bērnu apskāvienos. Neatceros, kad vēl biju jutusies tik atvieglota. «Vai tad tev jau viss cauri?» brīnījas Valdis, zinādams, ka mācīties biju braukusi uz veselu nedēļu. «Viss!» es iekliedzos. «Viss!» Bet tas gan nebija par mācībām… Brrr…
Slēpjamo atmiņu stāsts bija cauri. Izlējām pēdējo vīnu. «Še, kastanītis!» es viņai teicu un pastiepu plaukstu ar brūno bumbuli. Viņa iesmējās, paņēma kastani un izlidināja pa atvērto logu. Tas nebija tikai kastanis, ko viņa tur izmeta.
