8.maijs. Prieka diena daudzām tautām, kas pārcietušas kara šausmas. Latviešu tautai karš nebeidzās.
8.maijs. Prieka diena daudzām tautām, kas pārcietušas kara šausmas. Latviešu tautai karš nebeidzās. Tāpēc šai dienā atcerēsimies kritušos. Tos, kas aizstāvēja mūsu Dzimteni no boļševiku šausmu darbiem, cīnījās, lai neatgrieztos Baigais gads.
Daudziem kapavieta atradās zem baltajiem krustiem, kas, ienākot ienaidniekam, tika nopostīti. Kapavietas tankiem tika izbrauktas, izjauktas, krusti – nolauzti, nokurināti. Tik liels naids kvēloja ienaidniekos pret leģionāriem, kuriem Tēvzeme bija pirmajā vietā. Kritušos, kas krita kaujas laukā un kurus neapglabāja savējie, sarkanarmieši izģērba, aplaupīja, apgānīja. Viņu augumi neaprakti mētājās visapkārt. Neviena kaut cik civilizēta valsts tā nerīkojas. Tāds huņņu naids un slāvu atriebība dvesa no iekarotajiem.
Tie, kas pārdzīvoja kara elli un aizgāja mežos, lai turpinātu cīņu, jo ārzemnieki solīja palīdzību, taču piekrāpa, tika nosaukti par bandītiem un nogalināti. Kur nespēja ar ieroču spēku, tur laida darbā viltu, melus, uzpirkšanu, spīdzināšanu, izvešanas. Karš, kas sākās pēc kara beigām, bija genocīds pret dzīvajiem un mirušajiem. Naids pret visiem tiem, kas vēlējās dzīvot ar Latviju sirdī. Leģionāri tika iesprostoti lēģeros, nāves nometnēs, no kurām tik maz atgriezās. Tie, kuriem laimējās, vietu savās dzimtajās sētās atrast nevarēja. Viņi tika padzīti, jo tajās bija ieperinājušās «dzeguzes». Represētajiem visu vajadzēja sākt no jauna, un līdz padomju varas galam viņi tika turēti aizdomās, novēroti, pārbaudīti. Šiem cilvēkiem daudz kas tika liegts. Tikai pirms pāris gadiem vārds «bandīts» no brīvības cīnītajiem tika noņemts.
Pagājuši 10 gadi brīvā Latvijā, bet kas mainījies? Tās pašas «dzeguzes» ir pie varas. Joprojām leģionāri netiek atzīti. Kā 16.martā viņus apsargāja! Tā kā lēģerī. Tikai formas apsargiem bija citas un mēs – ne tik jauni. Neklausīsimies leģionāru neatzinējos! Sapratīsim ar sirdi, kas ir kas. Atcerieties 25.marta fenomenu – ziedu klājumu pie Brīvības pieminekļa represētajiem. Būsim tādi vienmēr.
Paņemsim ziedus un aiziesim līdz tuvākajiem baltajiem krustiem, zem kuriem dus varoņi, kas vēl joprojām netiek atzīti.
Brauksim uz Lesteni uz jaunveidotajiem brāļu kapiem Kurzemes cietokšņa aizstāvjiem. Tur gan vēl guldīti tikai daži simti no lielā kritušo pulka. Dalīsimies atmiņās ar to dienu dalībniekiem, kas ir vēl dzīvo vidū. Pieiesim pie baznīcas apkaimē apglabātajiem cīnītājiem un atstāsim pa ziedam. Pieiesim pie kautajām medmāsiņām, kuras iznīcināja ienaidnieks. Viņam bija izdevies ielauzties ar sarkano krustu apzīmētā pārsiešanas punktā, noslepkavojot visus. Atsauksim atmiņā tā laika notikumus, smagās Ziemassvētku kaujas, kas ilga vairākas nedēļas, kad ar milzīgu pārspēku krievu armija vēlējās salauzt nelielo aizstāvju saujiņu. Neizdevās. Sadega metāls, sasprāga kara tehnika, bet leģionāri izturēja. Par to vien, ka svešais karaspēks netika ielaists Kurzemē, tā aizkavējot milzu armijas iebrukumu Eiropā un glābjot turienes tautas no boļševiku briesmām, katrs aizstāvis būtu pielīdzināms varonim. Mūslaiku valdība, šķiet, to aizmirsusi un dara visu, lai mēs neatcerētos. Pat cīnītāju atliekas neļāva ar godu apglabāt. Bet mēs, kam leģionāra vārds ir svēts, būsim smagāko kauju vietās. Būsim pie Rumbām, kuras neskaitāmas reizes zaudētas un atkal atgūtas, kur nav palikuši pat māju pamati – viss granātu šķembu pilns. Izbraucot uz lielceļa, piestāsim pie lielā akmens, kas vēsta par traģēdiju un naidnieka nežēlību. Tur nogalināti gūstā saņemtie 50 leģionāri.
Dieva miers jums, cīnītāji, kas jau glabāti svētītā zemē jaunveidotajos brāļu kapos, kā arī tiem, kas šo mirkli vēl gaida!
