Mārīte Skrinda: Esmu dzirdējusi, ka veļu laikā dzimušie cilvēki ir stipri. Tas noteikti ir par mani, bet ar to negribu lielīties.
«Gribētu sev rimtas, rāmas vecumdienas. Omulīgi iekārtoties pie kamīna. Gleznot savam priekam. Klausīties kaķa murrāšanā. Rušināties pa dārzu. Taču visi smej – tu un rimta, rāma?! Taču nemūžam!» smej Mārīte Skrinda. Šajās dienās allaž enerģijas pilnā trīs deju kolektīvu vadītāja svin skaistu savas dzīves jubileju, vairāk par visu vēloties ne saņemt, bet dāvināt pati. Tāpēc sestdien, 12. novembrī, visi Mārītes draugi un talanta cienītāji aicināti uz koncertuzvedumu, kas tiks izdejots Ozolnieku tautas namā. Pasaku par laimes kreklu palīdzēs uzburt ne vien Ritas Baronas komanda un M.Skrindas dejotāji, bet arī Tautas deju ansambļi «Diždancis» un «Lielupe», kur kaldināta Mārītes dejotprasme. Tā būs īpaša pateicība jubilāres pašiem tuvākajiem – skolotājiem, ko Mārīte mīļi dēvē par audžuvecākiem, Annai un Guntim Ulmaņiem no Ezeres, Laimai Ķuzei no Jelgavas, kā arī mīļš sveiciens brāļiem un tiem radiņiem, ko Mārīte kā saknes šajos gados izmisīgi meklējusi. – Jūsu jubilejas koncertuzvedums ir «Pasaka par laimes kreklu». Vai dzīvē jūtaties to uzvilkusi?Uzvedums tapis pēc Māras Zālītes darbu motīviem. Tas būs stāsts par laimīgiem cilvēkiem. Būtu grēks spļaut Dievam acīs un apgalvot, ka es pie tiem nepiederu. Varu dzīvē darīt to, kas man tiešām patīk. Deja reizē ir mans hobijs un maize. Tā sagādā prieku, baudu un laimes mirkļus. Man apkārt ir brīnišķīgi cilvēki, divi fantastiski dēli. Taču, protams, kā jebkurš arī es pēc kaut kā ilgojos, arī man sāp. Brīžam raudu. Tomēr varu teikt, ka esmu laimīga.– Vai šo izjūtu esat smēlusies bērnībā?Nē! Man ir pavisam smags stāsts. Ar lepnumu un vienkāršību varu teikt, ka, tikai pateicoties dejai, esmu tāda, kāda esmu. No neglītā pīlēna, kāda biju bērnībā, tā mani izveidojusi par gulbi. Daudziem šķiet, ka viss manā dzīvē nācis viegli, taču tā nav. Bērnībā apstākļi bija ārkārtīgi smagi. Neesmu izjutusi vecāku mīlestību. Tās man ļoti pietrūcis. Jau no agras bērnības es un mani pieci brāļi esam paši situšies pa dzīvi. Vēlāk skolas laikā smagi strādājuši lauku brigādēs, lai būtu kāda naudiņa. Bijuši brīži, kad varēju sabrukt, nogrimt, palikt grāvī, padoties. Taču vienmēr esmu centusies ievērot moto – kas nenogalina, dara stiprāku! Esmu dzirdējusi, ka veļu laikā dzimušie cilvēki ir stipri. Tas noteikti ir par mani, bet ar to negribu lielīties.– Kā sastapāties ar deju?Mācījos Vircavas vidusskolā. Tur bija deju kolektīvs. Mana pirmā skolotāja ir Elma Dzintare, kurai visu mūžu būšu pateicību parādā. Vispār biju talantīgs bērns arī citās jomās. Labi sportoju, dziedāju, deklamēju, sacerēju, zīmēju, organizēju. Tomēr izvēlējos deju. Vidusskolas laikā pie mums brauca studenti no toreizējas Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas, lai aģitētu uz savām fakultātēm. Reiz bija ieradies arī Tautas deju ansamblis «Diždancis». Man tik ļoti patika, kā viņi dejo. Skatījos ar Pelnrušķītes acīm un iztēlojos sevi viņu vidū. Kad ieraudzīju sludinājumu, ka kolektīvā uzņem jaunus dalībniekus, nekavējoties devos pieteikties. Priekšā bija vesels pulks meiteņu, un mani nolika pēdējā rindā. Domāju – kas mani tur pamanīs? Taču izrādījās, ka tur nolikti visi, kam labi padodas dejošana. Uzreiz tiku pamatsastāvā. «Diždanci», kur nodejoju sešus gadus, toreiz vadīja Vilis Ozols. No viņa esmu mācījusies, kā vadīt un organizēt kolektīvu. Savukārt repetitors Ojārs Lamess bija ļoti labs pedagogs un man liela autoritāte. Lepojos, ka saikni ar «Diždanci» patlaban turpina mans dēls.– Vai uzreiz sapratāt, ka ar deju vēlaties saistīt savu profesionālo dzīvi?Mans sapnis bija medicīna. Taču tam bija strīpa pāri, jo mācības nevarēja savienot ar darbu, kas man bija ļoti nepieciešams. Uzreiz pēc skolas mani uzaicināja darbā turpat Vircavas vidusskolā par pionieru vadītāju. Neklātienē sāku studēt filoloģiju, taču drīz vien sapratu, ka no manis nekāda labā latviešu valodas skolotāja nesanāks. Lai gan ļoti patika dejošana, jaunībā domāju – kāda gan no manis deju skolotāja?! Astoņpadsmit gados lecu kā kaza, bet vai to spēšu, kad man būs trīsdesmit? Tikai tad, kad pienāca tie 30 un 40, sapratu, ka tiešām to vēlos, un 2002. gadā ieguvu bakalaura grādu dejas pedagoģijā. Ļoti priecājos par to un lecu joprojām. Kopā ar dejotājiem tāpat iesildos, vārtos pa grīdu un dejoju līdzi. Īpaši patīk strādāt ar mazajiem bērniņiem.– Jūs vadāt arī vidējās paaudzes deju kolektīvu «Laipa» un senioru deju kopu «Ozolnieki». Kā no dejotājas kļuvāt par vadītāju, un ko nozīmē strādāt ar dažādu paaudžu dejotājiem?Pēc «Diždanča» dejošana turpinājās Tautas deju ansamblī «Lielupe», ar ko saistās mani labākie un skaistākie gadi. Caur šo kolektīvu iepazīta pasaule, daudz brīnišķīgu cilvēku. Pēc tam nāca «Laipas» laiks. Pirms deviņiem gadiem, kad kolektīva vadītāja Inga Leive-Levita kopā ar Vili Ozolu meklēja savā vietā citu, jauši vai nejauši viņa piedāvāja man vadīt «Laipu». Ar vidējo paaudzi strādāt ir interesanti. Viegli gan nav, jo katrs ir personība. «Laipā» lielākoties dejo ģimenes. Mums tādi ir desmit pāri. Koncertos nereti piedalās arī viņu bērni, kas nozīmē turpinājumu. Savukārt «Ozolnieki» ir mani zelta seniori, jo viņi dejo ļoti labā līmenī. Uz mūsu pulciņu brauc no Rīgas, Dobeles, Līvbērzes, Ozolnieku novada malu maliņām. Acīmredzot viņiem patīk. Un vēl ir mazie pirmsskolēni. Ļoti daudz bērnu gājuši caur manām rokām. Priecājos, ka viņi turpina dejot labos kolektīvos. Atceras mani, jau lieli būdami. Sveic dzimšanas dienā, dod bučas, zīmē apsveikumus. Tas ir tik īsti un patiesi! Man ļoti patīk strādāt ar visām paaudzēm, jo mīlu deju un cilvēkus.
