970 tūkstoši septiņu līdz 12 gadu vecuma bērnu visā pasaulē esot kļuvuši atkarīgi no «Facebook», atsaucoties uz «britu pētījumu», viendien informē Latvijas Radio. Pati labākā augstākā izglītība esot Ķīnas pilsētā Šanhajā – starptautiskas institūcijas secinājumu «rīta skaitlis» pavēsta citudien. Šķiet, ka skaitļos un procentos patlaban esam gatavi «iesprostot» gan mūsu dzīves sīkāko tagadnes niansi, gan nākotnes perspektīvu. Bet vai arī novērtēt? Miljons šur, miljards tur – cipari klausītājam un lasītājam arvien straujāk zib gar acīm, dažkārt līdzi «aizzibinot» arī pašu to jēgu. Patriotiskās Lāčplēša dienas gaidās kādā novembra rītā mēs uzzinām Latvijas Universitātes ekonometrijas profesora Spīdolas balvas ekonomikā laureāta Mihaila Hazana secināto, ka pēdējo desmit gadu laikā no Latvijas emigrējuši aptuveni 200 tūkstoši cilvēku, valsts ekonomikai radot ap 100 miljardu latu zaudējumus. Par valsti mēs balsojam trijos veidos – ievēlot Saeimu, maksājot nodokļus un paliekot šeit dzīvot, viedus vārdus kādā intervijā saka Latvijas Darba devēju konfederācijas vadītāja Līga Meņģelsone, par izejas punktu ēnu ekonomikas apkarošanā nosaucot ticības atjaunošanu valsts varai. Un piebilst: «Ja ir problēma nodokļu maksāšanā, tad, visticamāk, tā ir problēma ar pašu sistēmu, nevis cilvēkiem.» Tikmēr kārtējās divas ģimenes tuvējā pagastā kravā somas prombraukšanai. Un valdība, starptautisko aizdevēju mudināta, taustās pa atlikušo «makiem», meklējot, kur rast ienākumus budžetā. Cik mūsu būs pēc nākamajiem desmit? Vai būtu Latvija, ja visi no tās aizbēgtu 1945. gadā? Kādos skaitļos lai ietver izjūtas, kuras neļautu aizbraukt?
