Lai Latvijā nemazinātos zivju pārstrādes apjomi un neaugtu bezdarbs, valsts politikas līmenī būtu jāparedz, ka vietējo zvejnieku nozvejotās brētliņas drīkst izmantot tikai vietējās produkcijas ražošanai, uzsver akciju sabiedrības «Brīvais vilnis» valdes priekšsēdētājs Arnolds Babris. – Izskanējis, ka saistībā ar dažādiem procesiem pasaulē un arī Latvijā zivju produkcija, tostarp šprotes, jau drīzumā kļūs dārgākas. Kāda īsti ir situācija?Situācija ir vienkārša un pat triviāla. Nozveja samazinās, zivju palicis mazāk, un brētliņas kļūst dārgākas. Vēl pērn tās maksāja 12 santīmu, bet šogad lētāk par 18 santīmiem kilogramā nav jēgas sākt runāt. Tātad izejvielas kļuvušas dārgākas. Šprotēm trešdaļu cenas nosaka izejvielas. Līdz ar to ir skaidrs, ka arī gala produkcijai jākļūst dārgākai.– Cik dārgākai?Pagaidām precīzi ir grūti pateikt, bet domāju, ka ar 10 – 15 procentu sadārdzinājumu ir jārēķinās. Cenas vēl nav nostabilizējušās. Ir skaidrs, ka dārgāka paliks tomātu mērce pasaules tirgos, kā arī tērauds, no kā tiek ražotas konservu bundžas. To visu skatot kompleksi, jāņem vērā, ka jau pēc Jaunā gada zivju konservi būs vidēji par 15 procentiem dārgāki – ir dažādi segmenti un arī dažādi cenu līmeņi.– Vai cenu kāpums ietekmēs tikai gala patērētāju vai arī problēmas var rasties pašiem pārstrādātājiem?Šprotes pirks! Tas nav ikdienas produkts. Tās cilvēki pērk reizēm, kad sagribas kaut ko pikantāku, kad gribas panašķēties. Pārtikas grozā šie konservi aizņem ļoti mazu daļu. Tā nav maize vai kāds cits produkts, kas tiek lietots uzturā ikdienā. Viens cilvēks patērē vidēji vienu šprotu iepakojumu reizi mēnesī, un es neesmu dzirdējis, ka būtu kāds, kurš tās ēstu biežāk nekā reizi nedēļā. Nozarei ir jāspēj pareizi pozicionēties – šprotes ir domātas svētkiem, labam noskaņojumam un reizēm, kad gribas vienkārši panašķēties. Līdz ar to gaidāmajam 10 – 15 procentu cenas kāpumam šajā gadījumā nemaz tik liela loma nav.– Patēriņš cenu kāpuma dēļ nevarētu mainīties arī Krievijā, kas ir ļoti būtisks Latvijas konservu noieta tirgus?Krievijā ir īpaši pozitīva attieksme pret Latvijā ražotajām šprotēm. Paši Krievijas šprotu ražotāji ir atzinuši, ka viņi nespēj saražot pienācīgi kvalitatīvu produktu. Un Krievijas tirgus jau ir pieņēmis to, ka šprotes sadārdzināsies par 30 procentiem. Pasūtījumu problēmu nebūs. Protams, mēs nebijām gatavi tik straujam izejvielu sadārdzinājumam, bet kopumā problēmas nozarei šajā jomā nesaskatām.– Liela ažiotāža sacelta ar nozvejas kvotu samazinājumu.Šogad mēs panācām, ka Zemkopības ministrija ir skaidri definājusi – zivju resursi ir nacionālais, nevis atsevišķu zvejnieku īpašums, un galvenais uzdevums ir dabūt no tā maksimālu peļņu nodokļu un nodarbinātības veidā. Salīdzinot, kādi ieņēmumi ir valstij, ja zvejnieks nozvejoto produkciju eksportē uz ārvalstīm, un kādi, ja tā tiek pārstrādāta tepat uz vietas, proporcija ir viens pret septiņi. Tātad valsts iegūst septiņas reizes vairāk, ja produkciju pārstrādā tepat Latvijā un tad realizē. Diemžēl mums nav normālas sadarbības ar zivsaimniekiem, jo Voits (Latvijas Zivsaimnieku asociācijas prezidents Inārijs Voits – red.) vienmēr ir uzskatījis, ka visi viņam apkārt ir slikti, un viņš gatavs aizstavēt tikai vienu zivsaimniecības nozari. Uzskatu, ka šis jautājums būtu jāsakārto Zemkopības ministrijai valsts līmenī, jo tai ir jārūpējas par valstiskām interesēm – lai būtu maksimāla nodarbinātība, lai resurss tiktu maksimāli izmantots. To nozvejas kvotu, ko šobrīd Eiropa piešķīrusi Latvijai, pietiek tikai zivrūpniekiem. Tāpēc jāpieņem valstisks lēmums, ka kvotas tiek izmantotas tikai vietējai pārstrādei. Ja būs cits lēmums un zivis tiks palaistas brīvjā tirgū, jārēķinās ar resursa apjoma kritumu, kam sekos valsts ienākumu kritums nodokļu veidā. Es apšaubu, ka finanšu ministrs Vilka kungs būtu par to īpaši priecīgs, ņemot vērā, ka tas nozīmētu arī eksporta sašaurināšanos, jo runa ir par nozari, kas vērsta uz eksportu. Samazinātos arī nodarbinātība valstī. Jāsaprot, ka bez nozarē tieši nodarbinātajiem mēs dodam darbu arī kārbu ražotājiem, piegādātājiem, tipogrāfijai. Aiz katras konservu bundžas ir vesela komanda, kas piedalās tās ražošanas procesā. Ja nozvejotais tiks pārdots barībai lopiem vai pārstrādāts zivju miltos, to pat zināmā mērā varētu kvalificēt kā kaitniecību, jo mums ir jārūpējas par savas valsts, nevis svešu valstu interesēm.– Izskanējis, ka nozvejas kvotu samazināšanas gadījumā izejvielu trūks, taču tās ir iespējams importēt, piemēram, no Zviedrijas. Vai tas ir labs variants, raugoties no gatavās produkcijas kvalitātes aspekta?Jau sen esam diskutējuši par to, ka zvejniecība Latvijā ir attīstījusies nepareizi. Visu laiku zvejnieki tiek aicināti zivis nodot sasaldēšanai. Saceltās zivju saldētavas vairākkārt pārsniedz nozvejas kvotu apjomu. Nauda ir izlietota neefektīvi. Nav uzlabota flote. Mūsu zvejnieki joprojām strādā tāpat kā padomju gados. Pārstrādātājiem savukārt ir svarīgi, lai zivis tiktu uzglabātas tā, lai tās nezaudētu kvalitāti. Zviedri risina šo jautājumu – viņiem ir pienācīgas kuģu tilpnes, ir iespēja tās atdzesēt. Jā, diemžēl zviedri nelielos apjomos lieto arī konservantus. Viss tiek darīts tā, lai, nonākot pie pārstrādātāja, produkcija būtu maksimāli kvalitatīva. Mūsu zvejnieki šim jautājumam nav pievērsuši uzmanību. Turklāt viņu tehnika neļauj iziet jūrā, kad ir nedaudz lielāka vētra – atšķirībā no zviedriem, kuru kuģi ļauj zvejot arī vētras laikā. Tas nozīmē – kolīdz sākas vētra, mēs paliekam bez zivīm. Ir jānotiek flotes modernizācijai. Visi jautājumi jārisina konstruktīvi un saskaņoti, nevis aicinot uz barikādēm. Kopumā ņemot, mūsu zivrūpniecībai ir potenciāls, tā ir orientēta uz eksportu apmēram 95 procentu apmērā, un tai ir augsta pievienotā vērtība.Turklāt šī nozare pilda savu funkciju arī nodarbinātības jomā – tajā pārsvarā strādā pirmspensijas vecuma sievietes, kuru darbs daudzās citās jomās nav īpaši pieprasīts.– Vai problēma lielā mērā nav faktā, ka īpaši liela strādājošo izvēle šajā nozarē nemaz nav?Ir cilvēki, kas grib un prot strādāt. Mēs nevaram paņemt jebkuru no ielas un laist pie zivju pakošanas – tas ir jāmāk. Noteikti ir jābūt labām darba iemaņām, kādas nevar dabūt «uz sitienu». Tam ir vajadzīgs laiks. Pašlaik pieņemot darbā jaunus cilvēkus, jārēķinās, ka tikai pēc diviem gadiem daļa no viņiem būtu gatavi pilnvērtīgam darbam.– Vai jūsu skatījumā ir izredzes panākt, ka nozvejas kvotas Latvijai tomēr netiek samazinātas vai arī tas notiktu mazākā apmērā?Varbūt pat nevajag kaut ko mainīt šajā jomā, bet gan pareizi resursu izmantot. Lai ir samazinātās kvotas, bet tad arī jākontrolē, lai šis resurss realitātē augtu. Ja, samazinot brētliņu nozveju, tiktu palielinātas mencu kvotas, viss būtu kārtībā. Ja tas netiek darīts, mencas apēdīs brētliņas un nekāds pozitīvais efekts sasniegts netiks.– Jau ilgāku laiku, sākoties ziemas periodam, atsevišķi zivju pārstrādes uzņēmumi uz laiku pārtrauc konservu ražošanu. Kāda šogad ir situācija?Lielākais pieprasījums pēc šīs produkcijas ir pirms Jaunā gada, bet vislielākais tukšums – tūlīt pēc tam. Jāņem vērā, ka pārsvarā produkcija tomēr tiek vesta uz NVS valstīm. Tur ir Ziemassvētki, Jaunais gads, Vecais jaunais gads, bet pēc tam – klusums. Reāli pasūtāji NVS valstīs pamostas janvāra vidū, un tad arī atsākas darbs. Tāpēc pirms Jaunā gada tur tiek piedzītas pilnas noliktavas, bet pēc lielā atpūtas perioda skaita, kas ir palicis pāri, un veic jaunus pasūtījumus. Lai nebūtu jāražo produkcija, kuru tāpat neviens zināmu laiku nepatērē, kolektīvam iepriekš tiek piedāvāts pastrādāt brīvdienās, bet pēc tam cilvēki var nestrādāt apmēram pāris nedēļu no vietas. Tā arī darbinieki labāk atpūšas – sanāk sava veida atvaļinājums.– Kādu redzat zivrūpniecības nākotni?Konstruktīvu un labu. Galvenais, lai visi draudzīgi uzlabotu produkcijas kvalitāti. Mēs aicinām Valsts ieņēmumu dienestu striktāk sekot līdzi tiem uzņēmumiem, kuri nemaksā nodokļus, bet Pārtikas un veterinārais dienests raugās, lai tiktu ražots kvalitatīvs produkts. Ja tas notiks, nozares efektivitātes rādītāji uzlabosies un automātiski palielināsies arī mūsu konkurētspēja ārvalstu tirgos.
