Māris BrancisVēl līdz 23. novembrim galerijā «Suņa taka» apskatāma Jelgavas keramiķes Undīnes Stepkas darbu izstāde «Vienkārša keramika. Māls, forma, krāsa». Skaļi nepaužot, māksliniece ar to atzīmē ļoti nozīmīgu dzīves jubileju.Keramikas cienītāji U.Stepku pazīst un viņas darbus iecienījuši jau gadiem ilgi. Nu vairs nevar iedomāties Jelgavas mākslinieku izstādes bez viņas formās perfektās keramikas. Pēdējos gados lielākā viņas darbu daļa, piemēram, trauku grupa «Talka», bijuši mazliet sižetiski ievirzīti. Šie darbi ir nelieli, toties allaž asprātīgi, izsmalcināti, arī trausli. Vietā atgādināt, ka visu savu darba mūžu – 34 gadus – U.Stepka pavadījusi ražošanas apvienībā «Latvijas keramika», strādādama eksperimentālajā cehā un radīdama izstrādājumu etalonus, kuri vēlāk nokļuva ražošanā. Protams, ne viss, ko piedāvāja māksliniece, kļuva, tā sakot, par masu produkciju. Daudz kas palika uz plaukta nerealizēts. Arī tās vāzes, krūzes, bļodas un šķīvji, kuri nonāca cehos pie izpildītājiem, nesaglabāja pirmreizējo variantu, bet vienkāršojās, pazaudēja sākotnējo smalkumu, kas tos padarītu par vienreizējiem izstrādājumiem. Paldies Dievam, daļa U.Stepkas šā laika radošo darbu nonākuši atpakaļ pie autores un tagad «Suņa takā» ieraudzījuši dienasgaismu. Tie atklāj keramiķes lielisko formas izjūtu, kas laikam gan nav iemācāma, bet ir dabas dota, viņas izcilo proporciju un krāsu izpratni, arī krāsu (glazūru) izsmalcināto pielietojumu. Viņas darbi izceļas ar vienkāršību, tajos var pamanīt tautas mākslas sākotni un vienkāršo, neatkārtojamo skaistumu, kas latviešos, šajā gadījumā zemgaļos – viņas dzimtas saknes ir tepat netālu Lielvircavā meklējamas –, gadsimtu tecējumā izkristalizējies. Tas ar sirdi, ar katru poru uzsūkts un tālāk nests. Nācis klāt profesionālisms, ko devušas mācības gan Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, gan Latvijas Mākslas akadēmijā izcilu meistaru vadībā un bez šaubām ilggadējā prakse.Pati U.Stepka, vienmēr izceldamās ar klusu iekšējo inteliģenci, brīžiem kautrīgi atvairās, ja tiek palielīti viņas trauki un dekoratīvie veidojumi, kas raksturīgi ar tautas tradīcijās iezemētu eleganci un vitalitāti. Taču nevar noliegt – māls viņas rokās dzied un, pārvērsdamies vāzē vai bļodā, iegūst dvēseli.Vēl jāuzteic izstādes netradicionālais iekārtojums – koka pamatnes, kas izceļ U.Stepkas keramikas biklo daiļumu. Nelielā galerijas telpa it kā paplašinās, iegūst citu elpu.
