Jelgavnieki būs pirmie, kas varēs novērtēt Kristīnes Zadovskas «Sniega karalieni» Jāņa Lūsēna jaunajā mūziklā.
Ja atceramies, 3. septembrī Jelgavas kultūras namā notika Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes rokoperas «Kaupēn, mans mīļais» jaunā iestudējuma pirmizrāde ar mūsu novadnieku Andri Keišu titullomā. Nu muzikālais teātris «Ars nova» gatavo jaunu projektu, kura pirmie skatītāji tieši trīs mēnešus pēc «Kaupēna» atkal būs jelgavnieki.3. decembrī pulksten 12 un 17 Jelgavas kultūras namā – «Sniega karaliene» (nu jau ieplānota arī papildizrāde 4. decembrī). Titullomā – A.Keiša dzīvesbiedre Kristīne Zadovska. Stāsts un paredzamā auditorija gan pavisam citi, jo mūzikls, ko pēc Hansa Kristiana Andersena pasakas motīviem veidojuši komponists Jānis Lūsēns un dzejniece Inese Zandere, adresēts tiklab mazajiem, kā lielajiem teātra skatītājiem, bet visvērtīgāk, ja redzēto pēc tam varēs pārspriest ģimenes lokā.K.Zadovsku, kuras pamata darbavieta jau padsmit gadu nemainīgi ir Latvijas Nacionālā opera, gan izdevās satikt pavisam cita jauniestudējuma – Riharda Vāgnera operas «Dievu mijkrēslis» – mēģinājumu pauzē. Vērienīgās R.Vāgnera tetraloģijas «Nībelungu gredzens» noslēdzošās daļas pirmizrāde jau 19. novembrī. – Droši vien nav viegli tā pēkšņi pārlēkt no Vāgnera uz Lūsēnu, no operas sešu stundu garumā uz pasaku mūziklu?Tāds nu ir Vāgners, viņa operas vispār ir specifiskas, bet mūzika interesanta. Latvijā nav izteiktu Vāgnera dziedātāju, un viss izrādes dalībnieku sastāvs ir starptautisks. Mēs, trīs latviešu meitenes – Aira Rūrāne, Liene Kinča un es –, būsim Reinas meitas, bet pilnīgi visas pārējās lomas dziedās ārzemnieki. Izrāde tiešām būs ļoti gara, tas gan tiesa. Bet nav tik traki, Reinas meitām uz skatuves no visām sešām stundām jābūt pusstundu.Ja par to pārlēkšanu, tad jāsaka, ka zem vārda «mūzika» pasaulē slēpjas ļoti daudz kas, arī Latvijas Nacionālajā operā skanējusi ne tikai klasiskā mūzika – atceramies kaut vai Zigmara Liepiņa «Parīzes Dievmātes katedrāli». Vismaz manā pieredzē dažādu stilu mūzika vienmēr gājusi paralēli, esmu vienā laikā gatavojusi gan «katedrāli», gan Verdi «Nabuko». Vienā dienā bijis jādzied Lūsēna «Putnu operā», nākamajā – Verdi «Aīdā». Viegli tas nav, bet tāda ir profesionāla dziedātāja dzīve.– Vēl ir arī koncerti ar Jāni Lūsēnu un latviešu dzejas klasiku, kā «Mazu brīdi pirms…».Tas ir kas tāds, kas man ļoti patīk, un gribu cerēt, arī padodas. Man tas ir interesanti. Es ļoti lepojos, ka varu dziedāt arī šādu, kā lai to nosauc, – estrādi, vai? Tas ir skaists, nopietns mūzikas cikls, un es neredzu ne mazāko iemeslu šādu, patiesībā kamermūziku, nedziedāt. Turklāt es taču jūtu, kā mainās mana balss, kas noteikti jaunāka nepaliek, un gribu, lai bērni ierakstos klausītos, piemēram, Viļa Plūdoņa «Zēns un māmiņa» manā vēl «jaunajā» balsī…– Tās tādas jaukas un mīļas dziesmas, bet nu jums būs jātēlo Sniega karaliene, kas taču ir ļaunā varone. Bet varbūt jaunajā mūziklā Inese Zandere iecerējusi citādi?Priekšstats, kāds mums izveidojies par Sniega karalieni, iestudējumā īpaši mainīts netiks. Tomēr būs arī morāle – bērniem jāklausa vecāki. Mūsu versijā Kajs bez atļaujas ieslēdz televizoru, un, kad tas uzsprāgst, Sniega karaliene no ekrāna nokļūst reālajā dzīvoklī…Toties mūsu Sniega karaliene būs vizuāli skaista, nevis atbaidošs briesmonis, kā var vērot vairākās modernās variācijās. Maniem bērniem, piemēram, «multenēs» bail no princesēm un karalienēm ar piramīdveida ķiverēm galvās. Domāju, ka arī «sliktie» pasakās nedrīkst būt tādi, kurus ieraugot vairs naktī nenāk miegs.Man prieks, ka mūsu kostīmu māksliniece Ieva Veita izdomāja vienkāršu, bet interesantu un skaistu īstas karalienes tērpu.– Ja es pareizi saprotu, tad «Sniega karaliene» būs īsta bērnu izrāde?Jā, bet es domāju, ka patiks arī pieaugušajiem, vismaz muzikālā ziņā noteikti būs ko baudīt visiem. Arī beigas būs tradicionālas, kā Andersenam – tātad laimīgas.– Vai mūsdienās ar «sasalušu sirdi» nebūtu vieglāk izdzīvot?Nosacīti tas tā varētu būt, bet – ar aukstu sirdi un netīru sirdsapziņu – es tādu dzīvi negribētu. Īsta dzīve jādzīvo ar karstu sirdi, ar uzvarām, zaudējumiem, priekiem un bēdām.– Vēl dienu pirms Vāgnera pirmizrādes – rīt, 18. novembrī, – jāpiedalās Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes dziesmu koncertā «Pacel acis» Rīgas Sv.Jāņa baznīcā. Vai 18. novembris jums nozīmē ko īpašu?Mēs ar Andri esam ļoti patriotiski noskaņoti cilvēki. Piemēram, Lāčplēša dienas vakarā viņš pārnāca mājās ar svecītēm un karodziņiem. Arī pašai svētkos man patīk iet pa ielu, ja piesprausts šis simboliskais karodziņš pie krūts. Patiesībā tāpēc jau arī esmu te, Latvijā.– Tieši par to arī biju nodomājis vaicāt, jo visas pārējās mūsu operzvaigznes ir aizbraukušas.Grūti pateikt, kāpēc es paliku, varbūt ambīciju par maz. Es arī trāpīju tieši tajā mistiskajā starplaikā, starp «vecajiem un jaunajiem» laikiem. Kad mācījos Mūzikas akadēmijā (vēl paguvu arī konservatorijā), stažēšanās ārzemēs nebija tik attīstīta. Jau studējot dabūju skaistas lomas tepat mūsu Nacionālajā operā.Un galu galā man ir ģimene, nodibināta tepat, ar latviešu puisi. Visneprātīgākais, ko es varētu izdarīt, būtu visu to pamest un aizbraukt. Nu ir pilnīgi skaidrs, ka palikšu Latvijā, dziedāšu un audzināšu bērnus.
