Puriņu ģimene Vilkos pie Zaļenieku pagasta robežas valsts svētkos degs sveces, ceps kūku un vārīs pašu ozolzīļu kafiju.
«18. novembris mūsmājās ir dubultsvētki, jo vectēvam Aleksandram ir vārdadiena. Viņš visu padomju laiku lepojās, ka tamdēļ varējis svinēt arī Latvijas valsts svētkus. Bērnībā ne skaļi un ārišķīgi, taču vienmēr šis notikums mājās pieminēts. Vecmammai bija liels radio. Grozījām pogas, lai uztvertu «Amerikas balsi» un 18. novembrī varētu noklausīties Latvijas himnu,» atceras Zaļenieku arodvidusskolas skolotāja Lauma Puriņa. Valsts svētku priekšvakarā kopā ar vīru Aldi, četrgadīgo meitiņu Zani un mammu Ināru Krauzi Lauma mūs sagaida Svētes pagasta Vilku mājās, no kuras Zaļenieki atrodas rokas stiepiena attālumā. Nesastopam vien vectēvu Aleksandru Gorodecki. 86 gadu vecumā viņš joprojām sēžas uz velosipēda un dodas uz darbu galdniecībā. Taču 18. novembrī viņi būs kopā. Senajās mājās smaržos pašcepti pīrāgi, galdā tiks celta svētku kūka sarkanbaltsarkanā dekorējumā un uz sliekšņa aizdegtas sveces. «Uguņošana šajā dienā nemaz neprasās. Kad pārlasu autorus, kas rakstījuši par patriotiskām tēmām, viņi šo laiku, kad dzima Latvijas valsts, tēlo pelēku, lēnu, mierīgu. Tādu to izjūtu arī es,» teic Lauma. Viņa atklāj, ka šajā dienā Vilkos tiks pasniegta arī īpaša ozolzīļu kafija. Kad vecvectēvs Jānis Būdiņš 1933. gadā iegādājies īpašumu, Vilki skaitījusies mežsarga māja, jo atradusies ozolu meža malā. Kaut sen ap Vilkiem plešas Zemgales līdzenuma plašie lauki, daži tā laika liecinieki vēl joprojām saglabājušies un aplaimo ar bagātu zīļu ražu. Atliek tās salasīt, izkaltēt, izlobīt, samalt un baudīt to īpašo garšu, kas piemīt tikai mājām.Veido ceriņu dārzu un audzē zilās govisMājas vienmēr bijušas ģimenes kopības simbols, kas dziļi iesakņo dzimtajā zemē. «Vecvectēvs šo māju iegādājās ar domu, lai bērniem un mazbērniem būtu tuvu skola,» stāsta Vilku māju jaunā saimniece. Šis sapnis gan sabruka 1964. gadā, kad likvidēja netālu esošo Jēkabnieku skoliņu. Taču Vilki turpina savu dzīvi. Māte un meita smej, ka mājas pievelk vidzemnieku puišus. No Vidzemes bijuši mammas un vecmammas vīri, no Piebalgas te ieprecējies arī Aldis. Ar lielu komerciālu saimniekošanu viņi gan Vilkos nenodarbojas. Vairāk pašu iztikšanai un sirds priekam, kaut radusies doma arī pelnīt. Līdzās latviešu valodai un literatūrai, ko Lauma pasniedz skolā, viņas aizraušanās ir floristika un koku, košumkrūmu audzēšana, ko dala arī Aldis. «Patlaban cauru diennakti strādāju pa māju. Kā sieva smej, esmu Vilku muižas pārvaldnieks. Turam dažus lopus. Esam sākuši veidot dendrāriju, ceriņdārzu,» stāsta Aldis, piebilstot, ka tuvākajā laikā sētā jāuzslej arī karoga masts un jāizgatavo ceļa zīme ar mājas nosaukumu. Tā būšot īpaša. Viņš rāda etnogrāfiskas zīmes paraugu, kas atvesta no Piebalgas. Tās nozīme esot sargāt. Vilku māju kūtiņā mitinās arī zilā govs un teliņš. Tā ir Laumas mammas Ināras izlolota ideja. «Sākumā nemaz neticēju, ka tādas zilās govis ir. Kad izrādījās, jā, sapratu – man vajag! Izzvanījāmies pa visiem lībiešu krasta pagastiem, vai kaut kur tādu nevar dabūt. Toreiz vēl saimniece brīnījās, kur mēs zilo govi Zemgalē liksim. Atbildēju, ka gotiņa smuki iekļausies ainavā un arī jūru varam izrakt,» smej Ināra Krauze.Relikvijas – piemiņas zīmes, karote un krellesVilku māju iemītnieki pārliecināti, ka mīlestību uz dzimteni vairo arī savas ģimenes un tautas vēstures pārzināšana. «Katru gadu Lāčplēša dienā ejam iedegt sveces uz kapiņiem pie vecvectēva, kurš bija Brīvības cīņu dalībnieks. Stāstām meitiņai, ka šajā dienā tiek godināti cilvēki, kas cīnījās, lai mūsu valsts būtu brīva. No tā arī sākas vēstures izpratne,» pārliecināta Lauma Puriņa, piebilstot, ka steigšus jāķeras klāt ģimenes arhīva kārtošanai. Mājās goda vietā tiek turētas vairākas relikvijas. Piemēram, vecvectēva Brīvības cīņu dalībnieka apbalvojuma apliecība. Bijusi arī «Goda zīme». Otrā pasaules kara laikā Jānis gan to apracis, lai vācieši neatrod, taču vēlāk pats nespējis atrast. Priekšmetu klāstā ir arī karote, ko vecvectēvs atvedis savai sievai no ieslodzījuma Sibīrijā. Dzintara krellītes, kas piederējušas Laumas vecmāmiņai – lielai kordziedātājai. Latvijas laika pieclatnieku piespraudes. Auseklīši. Īpaša Latvijas karodziņa piespraude. «To iegādājos dienā, kad Svētā Gara tornī pirmo reizi tika uzvilkts Latvijas karogs. Labākie no Zaļenieku skolas bijām aizvesti uz šo pasākumu. Atceros milzum daudz cilvēku. Skolotāja vēl brīdināja, ka varētu sākties nemieri,» atceras Lauma. Arī Aldim ir savs dzīvās vēstures stāsts no dalības asiņainajos 1991. gada barikāžu notikumos. No tiem ģimenes arhīvā iegulusi piemiņas zīme.«Bērniem skolā vēsturi vajadzētu mācīt, izmantojot šos priekšmetus, atmiņu stāstījumus, dzīvas emocijas. To viņi ilgāk atcerēsies nekā grāmatā lasīto,» tic Lauma Puriņa. Savā darbā viņa novērojusi, ka daudziem jauniešiem tomēr rūp Latvija. Vien daži esejās atklāti atzīst, ka 18. novembris ir vienkārša brīvdiena, kad varēs atkorķēt pudeles un iet uz uguņošanu. Tāpēc jāmudina patriotismu izpaust arī ikdienā, pārliecināta skolotāja. Tas sākas katra mājās un ģimenē.
