Mazo tautu likteņgaitas visbiežāk ir pārāk nenozīmīgu notikumu savirknējums, kas pasaules vēstures skaidrotājiem paslīd garām nepamanīti.
Mazo tautu likteņgaitas visbiežāk ir pārāk nenozīmīgu notikumu savirknējums, kas pasaules vēstures skaidrotājiem paslīd garām nepamanīti. Protams, ja vien pats interpretētājs nepieder pie šīs tautas. Par civilizāciju attīstību un bojāeju vēstoši populārzinātniskie sējumi XII gadsimta notikumus Latvijā nepiemin. Ja arī tas notiek, šim tematam tiek veltīts ne vairāk kā dažas rindiņas.
1299. gadā – simts gadu pēc Jeruzalemes atbrīvošanas – pāvests Inocentijs III (1198 – 1216) deva savu svētību krusta karam pret pagāniem teritorijās, kuras vēlāk tika nodēvētas par Sv. Māras zemi jeb Livoniju. Inocentijs bija viens no gados jaunākajiem un enerģiskākajiem vīriem, kas jebkad sēdējuši pāvesta krēslā.
Arī viens no pieticīgākajiem, jo sevi viņš dēvēja vienkārši par Dieva palīgu, sludinot: «kā ikvienam cilvēkam pienākas ceļos krist Jēzus priekšā, (..) tā ikvienam klājas klausīt Viņa Palīgu». Par dižāko Inocentija sasniegumu ticības jomā tiek uzskatīts Ceturtais Laterāna koncils, kurš Romā tika sasaukts 1215. gadā. Tajā tika definētas kristietības galvenās dogmas un pāvesta augstākā vara pasaulē apliecināta tik skaidri, kā vēl nekad. Latvijas pirmās okupācijas uzsākšana nav to Inocentija sasniegumu skaitā, kas tiek bieži pieminēti.
Jau pirms XII gadsimta Latviju izsiroja zviedru un dāņu karavīri, kā arī tirgotāji no rietumiem un krievi no austrumiem. Visbiežāk gan šādas ofensīvas cieta neveiksmi, vienīgi Tālava un lībieši pakļuva zem nosacītas krievu kundzības. XII gadsimtā sāncensībā par Māras zemi iesaistījās arī Vācija. Sākās «pagānu atgriešana» pie katoļu ticības. Tiesa, «atgriežot pie ticības», daudzus «nogrieza» pavisam.
1212. gadā vācieši noslēdza ar Polockas lielkņazu Valdemāru kara savienību pret leišiem un tirdzniecības līgumu par brīvu kuģošanu Daugavā. Pēc šā līguma Polocka atteicās bīskapam Albertam (1199 – 1229) par labu no savām tiesībām uz Latgali un lībiešu zemēm. Divus gadus vēlāk, 1214. gadā, Pleskavas valsts zaudēja arī Tālavu, kas labprātīgi padevās Rīgas bīskapa varai. Zemgaļu cīņa pret nodevīgajiem Kristus sludinātājiem ilga līdz 1290. gadam. Tikai bīskaps Alberts vien bija spiests 16 reižu doties uz Vāciju, lai aicinātu sakšus, frīzus un vestfāļus katoļu baznīcas «svētajā» dienestā. Četras paaudzes uzauga un nomira karos. Ik pēc trīs četriem gadiem Zemgalei pāri vēlās krustnešu bari postīdami, laupīdami un dedzinādami. 1286. gadā liesmām tika atdota Tērvete, bet 1290. gadā krustneši nopostīja pēdējo zemgaļu cietoksni Sidrabeni. Rakstītie avoti apgalvo, ka ap 100 000 zemgaļu aizgāja trimdā uz Lietuvu.
Baltijas jautājums XII gadsimtā iekļuva Eiropas politikas ēdienkartē. Par to cīkstējās Dānija, Zviedrija, Krievija un Vācija. Māras valsts (sākotnēji gan kā piecu savstarpēji kašķīgu valstiņu savienība) pirmoreiz apvienoja Latgali, Vidzemi, Zemgali un Kursu.
