Patriotisma nedēļa ar tai atbilstošām varasvīru uzrunām, svētku pasākumiem, militāro parādi Daugavas krastmalā, salūtu un starojošo Rīgu aizvadīta. Gaišās izjūtas, kas lielākajai daļai no mums saistās ar 18. novembri, aizēnoja parakstu vākšana par krievu kā otru valsts valodu Tas, kas sākumā šķita vien kā dažu radikāļu nenopietns eksperiments, nu ir pārvērties bīstamā spēlē. Grūti pārmest tiem ierindas krievvalodīgajiem pilsoņiem, kas parakstās par savām ērtībām bez ierobežojuma lietot dzimto valodu. Acīmredzot šis ieguvums viņiem ir būtiskāks nekā lojalitāte Latvijas valstij un tās pastāvēšana nākotnē. Atbildība ir jāprasa no politiķiem. Partija, kas pirms mēneša nopietni grasījās strādāt valdībā, tagad aizvainojumā ļoga vienu no Latvijas valstiskās neatkarības pamatakmeņiem – valsts valodu –, un tas ir nepiedodams, neaizmirstams solis. Taču ir vēl viens ne mazāk būtisks jautājums, kas, manuprāt, izvērstajās diskusijās tā arī palicis neuzdots. Kādu saskaņu, kādu latviešu un krievvalodīgo kopā dzīvošanu iedomājas «Saskaņas centrs», ja viņu iniciatīva tiešām rezultētos divās valsts valodās? Atceramies kautiņus divplūsmu skolās, atceramies ar varu uzspiesto saziņu krievu valodā oficiālās iestādēs. Pēc divdesmit neatkarības gadiem šādu situāciju atjaunot būtu neprāts. Domāju, ka sabiedrība to ir sapratusi un referendums beigsies vien ar saspīlētu gaisotni, diemžēl cilvēki, kas sevi dēvē par atbildīgiem politiķiem, to izliekas nesaprotam. Tās nav vēlētāju intereses, ko viņi šajā gadījumā sakās pārstāvam.
