Jelgavas attīstība sākās pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes nodibināšanas, kad pirmais hercogs Gothards Ketlers par rezidenci izvēlējās Jelgavas pili.
Jelgavas attīstība sākās pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes nodibināšanas, kad pirmais hercogs Gothards Ketlers par rezidenci izvēlējās Jelgavas pili. Līdz ar pilsētas augšanu palielinājās arī amatnieku skaits, bet par patstāvīgiem Jelgavas amatiem līdz 16.gadsimta beigām nevar runāt.
Lielākā daļa amatnieku piederēja pie Rīgas cunftēm. Tomēr tradicionālā viduslaiku pilsētu kārtība pieprasīja vietējo amatnieku privilēģiju noteikšanu, lai ārzemnieki vai lauku amatnieki «viens otram neatņemtu iztiku». Līdz ar organizēto amatu izveidošanos sākās arī amatnieku organizāciju pamatmērķu – amatnieku pašpārvaldes un pašpalīdzības realizācija.
Pirmo patstāvīgo Jelgavas cunfti – stiklinieku amatu – apstiprināja hercogs Frīdrihs 1597. gadā. 1599.gadā apstiprināja kurpnieku un ģērmaņu amatu, 1611. gadā – rokas kalēju, cepurnieku, 1616. gadā – vēveru jeb audēju, 1619. gadā – zeltkaļu, 1632. gadā – maiznieku un tā tālāk. 1642. gadā Jelgavā jau bija 12 amatu ar 40 dažādām specialitātēm un 200 amatniekiem. Hercogi, apstiprinot amatu (cunfti), ņēma vērā klasisku principu: Jelgavā vajadzēja dzīvot un strādāt vismaz trīs amatniekiem attiecīgajā amatā. Cunftes funkcijas var sadalīt šādi:
1) pašpārvalde, tas ir, paši amatu meistari organizē sava amata vadību un kontaktus ar valsti un sabiedrību;
2) pašpalīdzība, tas ir, paši amatnieki veido fondu (amatu lādi), lai sniegtu materiālu palīdzību amata meistariem, zeļļiem un viņu tuviniekiem;
3) izglītība, tas ir, paši amatnieki (precīzāk amata meistari) veido amata apmācības, uzraudzības un amatnieka atestācijas (zeļļa un meistara titula piešķiršanas) noteikumus.
Kopīgi cunftes privilēģijas un pienākumus var raksturot šādi – nodrošināt pietiekamu eksistenci un vienlīdzīgas iespējas visiem amata locekļiem, apgādāt klientus ar augstas kvalitātes produkciju un pakalpojumiem un nodrošināt amata prasmju un zināšanu pārmantojamību, uzraugot apmācību un attestējot amatniekus.
Protams, ka no 16. līdz 18. gadsimtam bija raksturīga cunftes ietekme uz tirgu. Visspilgtākā izpausme bija šrāgās (statūtos) noteiktais amata meistaru skaits attiecīgajā amatā un jāņem vērā, ka meistaram vienīgajam bija tiesības atvērt uzņēmumu.
Būtisks noteikums bija necunftīgiem amatniekiem tirgoties ne ilgāk par vienu dienu gadatirgos.
Cunfte izveidojās par vienotu saimniecisku un sociālu vienību, kuras locekļus saista kopīgas intereses. Tai bija arī tiesas funkcijas, ja tika izdarīti ar amatu saistīti likumpārkāpumi. Amata tiesa varēja izšķirt strīdus starp amata locekļiem, sodīja par šrāgās minētiem pārkāpumiem iekšējos cunftes pasākumos, izskatīja sūdzības par negodīgu attieksmi pret klientiem.
Jelgavas cunftu nacionālais sastāvs, protams, bija ļoti vācisks. Pirmā nevācu (undeutsche) jeb latviešu cunfte drēbnieku amatā bija dibināta hercoga Jēkaba laikā 1643.gadā. Hercoga Jēkaba laikā vēl tika dibināts miesnieku nevācu amats, bet audēju amats pārgāja latviešu tautības amatnieku kontrolē.
Nevācu un ārzemnieku interešu aizsardzībai bija politiska rakstura avoti. Aktīvā saimnieciskā politika, kas ieguva savam laikmetam raksturīgu izpausmes formu – merkantilismu – hercogu spieda liberalizēt cunftu «spaidus» (Zunftenzwang). Lai ražotu pēc iespējas visu savā valstī un līdz ar to mazinātu importu, vajadzēja radīt jaunas manufaktūras un darbnīcas, un līdz ar to «importēt» ārzemju amatniekus, kas pārstāvētu līdz šim hercogistē neattīstītus amatus.
Kurzemē un Jelgavā, kā hercogistes galvaspilsētā, daudziem amatniekiem bija hercoga dots brīvmeistara statuss, tas ir, viņi varēja darboties amatā ārpus cunftēm. Caur šo «spraudziņu» amatniecībā ienāca daudz latviešu.
Latviešiem izdevīgs bija jau no viduslaikiem mantotais princips, ka «pilsētas gaiss dara brīvu». Zemnieku dzimtbūtnieciskā atkarība jauno laiku sākumā, atšķirībā no Rietumeiropas, Austrumeiropā, arī Latvijas teritorijā, pastiprinājās. Noteikums, ka no dzimtkunga aizbēgušais zemnieks var būt brīvs, gadu un vienu dienu dzīvojot pilsētā, atbrīvoja zemnieku no dzimtbūtnieciskās atkarības.
Hercogs tomēr bija savas nācijas un sociālā slāņa pārstāvis, un privilēģijas latviešiem ir atsevišķi izņēmumi. Ja salīdzina vācu un nevācu amatu skaitu, tad redzam šādu ainu: no 28 amatiem, latviešiem Jelgavā ir tikai četri – audēju, drēbnieku, miesnieku un podnieku – amati, kas nav starp prestižākajiem amatiem. Latviešu amatniekiem, izņemot audējus, pretī stāvēja vācu amatnieki, kuri ne vienmēr godīgi «konkurēja» ar latviešiem.
Pēc hercoga Jēkaba neviens no Kurzemes un Zemgales valdniekiem nepievērsa īpašu uzmanību iekšzemes saimniecības veicināšanai, bet amatniekiem darbs bija vienmēr. Līdz ar to arī saglabājās attiecīgās cunftes.
18.gs. beigās vēl joprojām bija 28 cunftes, bet notika arī amatu transformēšanās. Veidojās amata specifikai atbilstošās cunftes, kuras nevarēja šauri teritoriāli nodalīt. Te minams bēdīgi slavenais dzirnavnieku amats, kuram hercogs Pēteris šrāgas un privilēģijas izdeva 1772.gadā. Šīs cunftes vadības sēdeklis bija Jelgavā, taču tas apvienoja dažādus dzirnavu meistarus un zeļļus. Dzirnavnieku galvenā prasība pēc sava juridiski apstiprinātā amata bija prasība pēc jauno amatnieku kvalificētas sagatavošanas un attestēšanas, kā arī kopīgo amata interešu aizstāvības. Pēdējā prasība ieguva anarhiski asiņainu izpausmi 1792. gada amatnieku dumpī, kur galvenie vaininieki un cietēji bija dzirnavnieku amata zeļļi.
