«Lauktehnika» bija viens no uzņēmumiem, kas visvairāk pārveidoja Pārlielupi.
Priekštelpā laipna sekretāre un silts kamīns, kabinetā T veida rakstāmgalds, pie kura ērti var piesēst četri pieci kolēģi. Uz galda telefons, daži dokumenti, pie sienas Latvijas, Lietuvas un Polijas karte. Tā izskatās uzņēmuma «Agro-Vita» direktora Jāzepa Kivlenieka kabinetā Aviācijas ielā 8. Tur ir viņa darbavieta kopš 1967. gada 22. decembra, kad viņš kļuva par Jelgavas rajona «Lauktehnikas» vadītāju. J.Kivlenieks, kā ierasts darījumu sarunās, paņem kalkulatoru un piemet: «Tātad es te esmu nostrādājis 44 gadus.» Mīlestības dēļ negribēja apstiprināt amatāCukurfabrika, autorūpnīca RAF, Būvmateriālu kombināts, dzelzceļa lokomotīvju depo – «Lauktehnika», tie bija pieci lielākie uzņēmumi, kas pagājušajā gadsimtā visvairāk pārveidoja Pārlielupi. No pirmajiem četriem visai maz palicis pāri, taču «Lauktehnika» sadalījusies, pārveidojusies un darbojas joprojām. Graustu tās agrākajā teritorijā nav. Ražotnēm ir dažādi īpašnieki, taču tās, pārvarējušas krīzi, strādā.No savas darbības Jelgavā sākuma J.Kivlenieks atceras, ka dažādu administratīvu pārveidojumu rezultātā no 1963. līdz 1967. gadam Jelgavas rajons vispār neeksistēja (tas bija sadalīts starp Rīgas, Bauskas, Dobeles un Tukuma rajonu). 1967. gadā to bija nolemts atjaunot, turklāt no jauna izveidot rajona «Lauktehniku» – uzņēmumu, kas sniedz tehnikas pakalpojumus rajona kopsaimniecībām: ved graudus, bietes un minerālmēslus, remontē traktorus, kombainus, būvē un aprīko fermas. J.Kivlenieks, tolaik trīsdesmit trīs gadus jauns inženieris, kas pēc Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas beigšanas 1959. gadā bija paspējis sevi parādīt kā enerģisku, prasmīgu un uzņēmīgu vadītāju, tika uzņemts Komunistiskajā partijā un izvirzīts par pārvaldnieku. Taču apstiprināšana jaunajā amatā uz trim mēnešiem aizkavējās. Iemesls atklājās vēlāk. Proti,1967. gada vasarā Jāzeps bija apprecējies ar Mežotnes pamatskolas mācību daļas vadītāju Valentīnu Savicku, kura ar visu ģimeni 1949. gadā bija izsūtīta uz Sibīriju un kuras onkulis mežabrālis Pēteris Peipiņš bija nošauts kā bandīts. Tomēr galu galā par jauno vadītāju ieteicis balsot pats Latvijas Komunistiskās partijas centrālkomitejas līderis Augusts Voss.Pilsētnieki strādāja laukosKad Aviācijas ielā 8 jaunais direktors iekārtojis jaunā uzņēmuma kantori, tur bijusi lauksaimniecības tehnikas rezerves daļu noliktava, kurā strādājuši pieci seši cilvēki. Mašīnu un traktoru servisa stacijas atradušās Elejā, Ozolniekos, Vilcē, Vircavā, Dzirniekos. Jaunais vadītājs nolēmis attīstīt vienotu tehnikas servisa centru Jelgavā. «Investīcijas lauksaimniecībai, kas nāca no Maskavas, bija tik lielas, ka daudzi nevarēja tās apgūt: pietrūka projektu, darbaspēka, tehnikas,» atceras J.Kivlenieks. Viņa vadītajai komandai, kurā bija Juris Vārpiņš, Kārlis Magons, Harijs Buls un daudzi citi iniciatīvas bagāti darbinieki, izdevās darbus organizēt tā, ka šiem līdzekļiem atradās ieguldījums. Par paveikto tikuši saņemti sociālistiskās sacensības uzvarētāju karogi un maksātas prēmijas. «Jauni cilvēki tolaik muka no kolhoziem uz pilsētu. Strādājot «Lauktehnikā», viņu darbs tomēr atgriezās dzimtajos laukos,» saka J.Kivlenieks. Septiņdesmito gadu sākumā uzņēmumam plešoties, tas «iebūvējās» Rubeņu ceļā, tagadējos Ozolnieku novada Raubēnos. Tur attīstījās agroķīmiskais komplekss, ārzemju tehnikas remontbāze. «Bija ļoti apgrūtinoši ik dienas simtiem cilvēku vest uz darbu Rubeņu ceļā pāri Cukurfabrikas stacijas dzelzceļa pārbrauktuvei. Tādēļ uzbūvējām gaisa tiltu,» atceras J.Kivlenieks. Tas gan prasījis daudz enerģijas un nervu, jo «Lauktehnika» nedrīkstējusi būvēt pilsētas infrastruktūras objektus. Dzelzceļa satiksme darbu laikā tikusi apturēta tikai uz vienu nakti. Šodien bez gaisa tilta jeb viadukta pilsētas transporta plūsma, jo īpaši rūpnieciskā zona Rubeņu ceļa apkaimē, būtu grūti iedomājama. Vecie «Lauktehnikas» darbinieki šo tiltu iesaukuši Jāzepa vārdā. J.Kivlenieks atzīst, ka bijis azartisks. Padomju Savienībā trūka gaļas, un, kad kompartija aicināja rūpniecības uzņēmumus iesaistīties fermu būvniecībā, «Lauktehnikā» nolēmuši, ka Zaļeniekos vienā mēnesī varētu uzcelt cūku fermu septiņsimt galvām. Mūrējuši trīs maiņās, naktīs ar prožektoriem un uzcēluši ar. Arī viena no 27 dzīvokļu mājām Jelgavā, Lāčplēša ielā, tapusi mēneša laikā. Proti, gada beigās celtniecībai tika piedāvāta tūlīt pat apgūstama nauda, un izdevību nevarēja laist garām. J.Kivlenieks teic, ka viņa darbā liela loma bijusi Latvijas PSR valdības ministram Nikolajam Babkinam, agrākajam Elejas mašīnu un traktoru stacijas direktoram. Kaut arī bijis demobilizēts krievu virsnieks, viņš amatos virzījis latviešus, padotajiem uzticējies un ļāvis radoši saimniekot. Uz barikādēm dodas militārā kolonna Pēc civilās aizsardzības priekšnieka ģenerāļa Jāņa Čašas ieteikuma astoņdesmito gadu sākumā J.Kivlenieks «Lauktehnikā» izveidojis karaspēka rezerves transportvienību jeb speciālo kolonnu, kurā atradušās simt smagās automašīnas, kas vienmēr bijušas gatavas mobilizācijai. Tā viņš ar tolaik līdzekļiem pārbagātā militārā resora palīdzību ieguvis jaunu tehniku. Karam paredzētie auto, kas ikdienā, protams, strādāja lauksaimniecībā, nedrīkstējuši būt vecāki par trim gadiem. 1991. gada 13. janvārī pēc J.Kivlenieka rīkojuma speciālā kolonna ieradusies Rīgā un pirmā esot sākusi veidot barikādes ap valdības ēku. Jelgavas «Lauktehnikas» smagās automašīnas ar karaspēka daļas marķējumu 2853 uz durvīm esot redzamas par barikādēm uzņemtajās filmās. Uz jautājumu par patriotismu J.Kivlenieks atbild, ka tas viņam ieaudzināts jau bērnībā ģimenē Latgalē. Tēvs Andrejs Kivlenieks bijis ļoti noskaņots pret padomju varu. Saimniekojot nelielajā piecpadsmit hektāru saimniecībā, viņš kļuvis par turīgāko saimnieku Vārkavas pagastā. Taču padomju vara visu sastrādāto atņēmusi. Jāzeps atceras, ka, vadot «Lauktehniku», viņu no pašu darbinieku vidus esot pieskatījuši pieci Valsts drošības komitejas ziņotāji. Dažkārt ne no nekā sanākušas nepatikšanas, ka liekas, tevi «miltos samals». Tomēr ar uzticamu kolēģu un priekšnieku atbalstu viņš tam laimīgi ticis cauri. J.Kivlenieks spriež, ka sociālismu vajadzējis prātīgi demontēt, nevis uzspridzināt. Viņaprāt, nepelnīti par «sarkanajiem baroniem» tika nosaukti sekmīgi padomju laika vadītāji, tehniskā inteliģence, kas tikusi atbīdīta no teikšanas. «Mūsu nelaime ir tā, ka valstī trūkst prasmīgu vadītāju ar iniciatīvu jeb saimniecisko tvērienu. Pie varas tiek tādi, kuru kampiens pirmkārt vērsts uz savu labumu,» teic J.Kivlenieks. Kaut arī sasniegts 77 gadu vecums, viņš joprojām vada uzņēmumu, kurā strādā piecpadsmit darbinieku. Tas nodarbojas ar lauksaimniecības un kūdras ieguves tehnikas ražošanu un izplatīšanu. Pēc J.Kivlenieka filozofijas, uzņēmuma vadītāja algai nevajadzētu vairākkārt pārsniegt labāko darbinieku algas, kā tas daudzviet esot. Pats viņš saņemot tikpat, cik metinātājs, priekšrocība esot vienīgi uzņēmuma auto izmantošana privātajām vajadzībām, par ko gan jāmaksā atsevišķs nodoklis. J.Kivlenieks cer nostrādāt līdz deviņdesmit gadiem tāpat kā viņa tēvs – tā vecuma slimības un vainas mazāk ķeroties klāt. Bet, ja kaut kas iesāpas, tad zini, ka esi dzīvs. Jelgavas rajona «Lauktehnikas» devums Jelgavai no 1967. līdz 1992. gadam Darba vietas 1200 cilvēkiem Uzbūvēti ražošanas korpusi Aviācijas ielā, Rubeņu ceļā, Akmeņu, Tērvetes ielā Tapis gaisa tilts pār Rīgas dzelzceļa līniju uz Jelgavas apvedceļa Uzcelts daudzdzīvokļu māju rajons Pārlielupē ar vairāk nekā 500 dzīvokļiem un infrastruktūras objektiem Uzbūvēts bērnudārzs «Rotaļa», 4. vidusskolas sākumskola, renovēta 4. vidusskola
