Cik ilgi mēs spētu izturēt, ja profesionāla palīdzība kādā jomā būtu atkarīga tikai no gadījuma un cilvēciskas labvēlības? Ja skolotājs vienu dienu mācītu matemātiku, bet visās nākamajās spriedelētu par dzīvi, jo neuzskatītu par vajadzīgu sagatavot eksāmenam? Ja frizierim nebūtu garastāvoklis nogriezt tev matus, bet kurpniekam – salabot ziemai nepieciešamos apavus? Mēs sašustu, jo tas taču ir šo profesionāļu pienākums! Un steigtu meklēt citus, kam veikt pasūtījumu, jo reti kurš spēj pats sevi izglītot un apšūt.Tāpēc šķiet dīvaini, ka 21. gadsimta Latvijā veselības aprūpes jomā kādiem mediķiem vēl ir tiesības aukstasinīgi apgalvot, ka nav viņa pienākums palīdzēt, kaut viņi ir vienīgie, kas to spētu. Izveidojusies situācija, ka svētdienās un svētku dienās, ja vien tā nav neatliekama palīdzība, valsts finansētās veselības aprūpes iestādēs nav legālu iespēju injicēt zāles, pielikt sistēmu un veikt citas manipulācijas, kas nepieciešamas atlabšanai un sāpju remdēšanai. Slimnīcas aizbildinās, ka tām jāapkalpo akūtie pacienti, kuri paši nespēj vairs pārvietoties. Savukārt dežūrārsti norūpējušies vien par pēkšņi saslimušajiem. Pārējiem, kuriem nozīmēts, piemēram, injekciju kurss, svētdienās un svētku dienās jāpaciešas vai jācer uz ģimenes ārsta palīgu vai kādu savu medicīnā profesionālu paziņu labvēlību. Ka viņi apžēlosies, paši nesaslims, neaizbrauks pie radiem vai negribēs savā brīvdienā vienkārši atpūsties. Var jau arī mēģināt pašam ņemt adatu rokā.Tamdēļ nav jābrīnās, ka veselības aprūpes jomā turpina un turpinās zelt «aplokšņu pateicību» fenomens, jo trūkst skaidri definētu pienākumu, kas pārklātu visu lauku. Pedagogam taču nenes aploksni par to, ka viņš labi māca. Taču medicīnā pārāk bieži jāpaļaujas vien uz pliku labvēlību, jo pienākuma apziņa izgaisusi.
