Pēc izstādes atklāšanas 2. decembrī pulksten 16 Sv.Trīsvienības tornī – dēla dzejas lasījums.
Pasākumā Sv.Trīsvienības tornī šoreiz īpaši akcentējama simtgadnieka Rūdolfa Kronberga personība, kaut vai tāpēc, ka viņš ticis tikai pie savas otrās gleznu izstādes dzimtenē. Pirmā bija 1999. gadā Liepājā. Taču jelgavniekiem pasvešs varētu būt arī dēla Jura Kronberga vārds. Šogad iznākušais krājums «Ik diena» ir viņa dzejas triloģijas «Nebūtības izplatījumā» trešā daļa, sava veida antitēze krājumiem «Vilks Vienacis» (1996/2008) un «Notikumu apvārsnis» (2002). Dzimis 1946. gadā Zviedrijā, kļuvis par ievērojamu latviešu dzejnieku (latviski iznācis jau kāds ducis viņa krājumu, zviedriski – divi) un galveno latviešu dzejas un prozas pārcēlāju zviedru valodā. Tulkojis latviski arī zviedrus, atdzejojis (kopā ar Guntaru Godiņu) šogad latviski iznākušo šāgada Nobela prēmijas laureāta Tomasa Transtrēmera visu (!) dzeju. Tā kā tornī pēc tēva izstādes atklāšanas paredzēts arī pamatīgs dēla dzejas lasījums, piedāvāju J.Kronberga atbildes uz dažiem jautājumiem. Tikāmies kā rezidenti Ventspils Rakstnieku mājā.– Kā tev atmiņā palikusi tēva gleznošana?Kad es biju bērns, tā vienkārši pirmos gadus visapkārt tur bija. Mūsu divarpus istabu dzīvokļa lielā istaba bija kā tēva darbnīca. Kad viņš tur gleznoja, es, protams, arī gribēju. Tēvs tad gleznoja ainavas un klusās dabas, bet es vairāk abstrakti, nu, kā bērni švīkā… Viņam bija kolēģis, ungāru gleznotājs, tas ieraudzīja manu gleznojumu un teica: «Te tu esi kaut kur uz pareizā ceļa.» Tēvs vienmēr meklēja, viņš gribēja eksperimentēt ar krāsām un formām, gribēja izlauzties no rāmjiem. Ielika gleznā biezu laku vai avīzi… Tad viņš sāka gleznot pārsvarā tikai akmeņus un kristālus. Tos viņš ieraudzīja Dabas zinātņu muzejā Stokholmā. Toreiz tur bija latviešu profesors Mellis, kurš ļāva skatīties mikroskopā uz priekšmetiem. – Tu gribi teikt – ja kāds būtu pastiprināti pētījis viņa daiļradi, izrādītos, ka viņš ir pamanāmāks nekā cilvēks, kurš stāvējis pie kādam virziena avotiem? Ka viņš varētu būt viens no kāda paņēmiena aizsācējiem?Viņš atklāja tā saucamo «black light» jeb ultravioletās gaismas lietošanu, jo tādi ir fluoriscējošie elementi kristālos, un to viņš redzēja tajā muzejā un sāka lietot. Tikai pēc gadiem ultravioletās gaismas kļuva populāras.– Tagad par tevi. Katram ir stils. Taču rakstniekam mēdz būt arī galvenais motīvs, pēc kura viņu var labi atpazīt, sava veida firmas zīme. Marselam Prustam tas bija «Zudušo laiku meklējot», Marcēlijam Martinaitim «Kukuša balādes»… Daudziem tā ir, daudziem var arī nebūt. Tev ir «Vilks Vienacis», turklāt manā apziņā tas parādījās nesen. Kāda ir tava vilka priekšvēsture?Tas parādījās pēkšņi. Toreiz es strādāju kā diplomāts. Un tad kaut kas notika ar aci, man bija tīklenes nobrukums, ielika slimnīcā, bija operācija… – Kad tas bija?1996. gada februārī. Mana diplomāta dzīve (Latvijas kultūras atašejs Stokholmā – A.E.) toreiz bija ļoti strauja un notikumiem pilna. Tad iestājās tukšums. Tas bija tāds šoks. Pirmoreiz man kaut kas tāds notika. Un es sāku rakstīt «Vilku Vienaci». Visādu faktoru sakritība lika pārdomāt dzīvi. Likās, ka noticis kaut kas tāds, kas manu dzīvi mainīs. Un tāpēc man ir arī jāraksta jauna dzīve. Ka tas vilks it kā rada pasauli no jauna, viņš ir apjucis esošajā. Viņš ir tēls, kurš nevis kā citi mītiski tēli iet pie jaunām atziņām, bet drīzāk savā ceļojumā visu laiku maldās. Bet tomēr beigās pie kaut kā nonāk.– Tātad tas bija izejmateriāls, un tad tu sāki apaudzēt, arī konceptuāli?Jā, jo vispirms es to rakstīju pirmajā personā. Tur galīgi nekas neiznāca.– Tev ir arī dzejoļu izlase «Rudens mani raksta». Kā tu varēji uzrakstīt tik daudz labu dzejoļu par rudeni? Parasti, kad lasi kādus klasiķus, viņiem ir daži dzejoļi par kādu gadalaiku vai cikls, bet tev – vesela grāmata.Tāpēc, ka rudens man bijis galvenais rakstīšanas laiks jau sen. Tā fascinācija ar rudeni, ar krāšņumu, ar to, ka viss drīz pazudīs… Tur ir dzejoļi no daudzām manām grāmatām, arī tādi, kas nav agrāk publicēti. Rudenī tik viegli rakstās, un tiešām liekas, ka rudens mani raksta.– Tev ir dzejolis par Norvēģijas notikumu ar daudzo cilvēku slepkavību, un slepkavas uzvārdu mēs zinām, bet lieku reizi nedaudzināsim. Kā tev liekas, kā viņš pārlēca tam bezdibenim starp to, ko viņš domāja, un to, ko darīja? Kas tad notiek ar cilvēku? Tas ir kāds ļaunais burvis vai kas?Viņš uzskata, ka ir karš starp tradicionālām un musulmaņu vērtībām, kas nāk no ārpuses, un tāpēc apdraud tradicionālās vērtības, un ka viņš ir karavīrs, un ka tas ir svētais karš. Tas ir tāds fanātisma paveids, mērķis attaisno līdzekļus… Tas ir, kā Rainis teica: «Un zini – augstākā ideja,/Tā nepazīst cilvēka žēluma.» – Ko nepareizi var paņemt arī no Nīčes – par pārcilvēku…Jā. Viņš saka – viņam ļoti žēl, ka tie aizgāja bojā, bet tas ir nepieciešams. Viņš savā galvā izveidojis šīs idejas un pie tām turējies, līdz ar to atsvešinājies no visas pasaules, arvien vairāk dzīvojis savās iedomās un pēc tam tās realizējis.– Tas nozīmē, ka tā konstrukcija ir ļoti tālu no afekta stāvokļa, ka viņš ir uzprojicējis un nav ceļa atpakaļ…Viņam acīmredzot nav normālas līdzjūtības spējas. Kaut kāds autisms…– Nekādas empātijas?Jā, empātijas nekādas, un šajā kontekstā man liekas ir ļoti svarīgi, lai vienmēr ir dialogs – sabiedrībai jābūt vēl vairāk atvērtai.– Tava rinda: «Nevar aizliegt naidu, nevar aizliegt domas»… Domas nevar aizliegt, bet ja aizliegtu naidu?Kā tas ir iespējams? Es domāju, ka naidīgas domas… Vai tās reizēm nav arī vajadzīgas? Citādi var notikt eksplozija.– Jā, nonāktu pie tā paša, tikai pa citām durvīm.Citi jau nav tik ekstrēmi kā šis ļaundaris. Tas ir vienīgais tāds gadījums Norvēģijā pēc Otrā pasaules kara. No tā nevar izdarīt secinājumus par sabiedrību.
