Vakar, sociālajos tīklos un portālu komentāros lasot atsauksmes par jaunā izglītības ministra Roberta Ķīļa piedāvājumu pagarināt mācību gadu līdz Jāņiem, biju pārsteigta. Par sašutuma vilni, pat prastu zākāšanos no citkārt visai inteliģentu cilvēku puses. Bērni pārpūlēsies. Iznīks karstās un nevēdinātās telpās. Ja daži vecāki nespēj pienācīgi nodarbināt savas atvases, neatņemiet bērnību visiem! Ar šādiem argumentiem tiek pamatota nepieciešamība saglabāt trīs brīvlaika mēnešus. Ķīļa piedāvājums ir nepilnīgs. Netiek pateikts, kādi būs reformas ieguvumi, un tā ir ministra kļūda. Taču nolīdzināt ideju līdz ar zemi bez apdomāšanās ir vēl aplamāk. Vai tiešām lielākajai daļai skolēnu garais vasaras brīvlaiks ir saturīgi pavadīts? Izziņas, lietderīgas atpūtas, dažādu darbu piepildīts? Vai to spēj nodrošināt arī strādājošie vecāki, kas dzīvo pilsētā, kuriem nav nestrādājošu vecvecāku laukos, kuru atvaļinājumi, pat blakus nolikti, nepārklāj visu garo vasaru? Ko dara pēdējo klašu audzēkņi, kurus vasarā darbā taču īsti neviens neņem? Vai tā viņi pierod pie «lielās dzīves», kurā šādas laiskošanās nebūs?Mācības līdz trijiem pēcpusdienā, mūzikas skola, sporta treniņi, vēl vairākas stundas mājasdarbi. Varbūt tiešām būtu pareizāk šo ikdienu kaut nedaudz atvieglot, par dažām nedēļām pagarinot mācību gadu? Jūnijā organizējot ne tikai «zubrīšanu» klašu telpās, bet arī mācību pārgājienus, dabas zinību praktiskos darbus, projektu nedēļu. Līdzīga protestu vētru sacēla vēl iepriekšējo ministru piedāvājums pakāpeniski pāriet uz skolas sākšanu no sešiem gadiem. Daudzie brēcēji piemirsa, ka lielākajā daļā Eiropas valstu mācības ar attiecīgi pielāgotu programmu un telpām sāk piecos sešos gados. Reti kur vēl 18, 19 gados sēž vidusskolas solā. Arī mācību gads mums ir viens no īsākajiem. Dzīvojam ar pārliecību, ka mūsu izglītības sistēma ir vāja, taču esam pret jebkuriem centieniem kaut ko mainīt.
