Nesen kādas Jelgavas pirmsskolas izglītības iestādes foajē manu uzmanību piesaistīja dīvaina rosība. Kaudzēs saliks apģērbs, maisiņi, kastes. Šķita, ka pirmssvētku laikā notiek tāda kā labdarības akcija, kad vecāki un darbinieki vienojušies ziedot drēbes trūkumā nonākušām ģimenēm. Taču – ak, manu naivumu! Ieskatoties tuvāk, atklājās tirgus visā savā godībā. Čupās sakrauti krūšturi un apakšbiksītes, puķainas čības un raibi halāti.Vēlāk, aprunājoties ar draugiem un paziņām, izrādījās – dažādu tirgotāju uzdarbošanās ārpus paša tirgus diemžēl ir dziļi iesūkusies un akceptēta realitāte, nevis atmirusi pagājušā gadsimta beigu palieka. Galvenokārt valsts un pašvaldības iestādēs, kurās ir lielāki kolektīvi un darba stress nesit tik augstu vilni kā privātajos birojos. Tirgotājiem dota iespēja mierīgi izklāties un uzbāzīgi reklamēt savu preci. Pierunāt, cik ļoti potenciālajam pircējam tā nepieciešama un piestāv. Galu galā palaist «uz krīta», ja apvārdotajam tukšs maciņš, jo algas dienas «andelniekiem» ir zināmas. Atnāks un iekasēs savu naudiņu. Galvenais taču, ka visiem ir labi!Bet vai tiešām tik labi? Protams, ir zināms komforts, ja prece «atnāk» pie pircēja. Tomēr šādi, manuprāt, tiek pārkāptas iestādes prestiža un godprātības sarkanās līnijas. Nav taču īpaši redzēts, ka tirgotāji no savām raibi rūtainajām somām vilktu ārā arī kases aparātus vai Valsts ieņēmumu dienestā reģistrētas čeku grāmatiņas. Tas savukārt nozīmē nenomaksātus mums visiem tik nepieciešamos nodokļus. Turklāt (domāju, piekritīsiet) šīs čupas, kaudzes un izmanīgā tirgotāju valodiņa parasti izstaro lētumu. Vai tiešām tas vien darbinieku iespējami zemā atalgojuma vārdā tik vieglu roku jāielaiž iestādē? Galavārds pieder vadītājam.
