Atsaucoties uz publikāciju «Vai jums 4.maijā ir svētku sajūta», gribu teikt – jā, reiz bija.
Atsaucoties uz publikāciju «Vai jums 4.maijā ir svētku sajūta», gribu teikt – jā, reiz bija. Bija tad, kad 4.maija deklarāciju gaidījām. Tas bija laiks, kad stāvējām uz barikādēm un cīnījāmies par Latvijas neatkarību. Sadevušies rokās, veidojām dzīvu ķēdi – Latvijas ceļu. Tad sirds bija patriotisma pilna. 4. maijā stāvējām Doma laukumā un klausījāmies, kā A.Gorbunovs lasa neatkarības deklarāciju. Tauta gavilēja, citiem pat asaras bija acīs. Nu esam brīvi, kaut pastalās staigājam. Lielākajai tautas daļai ir šīs pastalas, un viņi ir laimīgi.
Mainījās Saeima, krita valdības, un tika palielinātas deputātu algas. Tagad avīzēs lasām, ka deputātiem, kuri balsoja par neatkarības deklarāciju, tiek nodrošināta pensija 80 procentu apmērā no viņu algas. Turpretim mēs, vienkāršā tauta, kas palīdzēja realizēt dziesmoto revolūciju, esam aizmirsti. Aizmirsti mītiņi krastmalā, barikādes un to dalībnieki, Tautas fronte. It kā nekas nav bijis. Mūsu deputātu kungi ir paēduši un nodrošināti, bet sabiedrības lielākā daļa slīgst nabadzībā.
Tagad V.Makarova kungs teic, ka var pienākt brīdis, kad pensiju fonds būs tukšs. Tāpēc steidzīgi jāpalielina izdienas vecums pensijā aizejošiem vīriešiem. Arī tas – jūsu dēļ, deputātu kungi!
Tagad kā Dieva dāvana pensionāram pielikti 18 santīmi pie pensijas. Pēc kādiem aprēķiniem tas ir? Par telekomunikācijām taču maksāsim vairāk. Lai arī tarifi palika tie paši, vientuļajiem pensionāriem vairs nav atlaižu.
Pensionāriem, kas vecāki par 80 gadiem, pensiju pielika, bet tajā pašā laikā aizmirsa pirmās un otrās grupas invalīdus, kuri ir līdzīgā un varbūt pat sliktākā situācijā.