Vai visos plašsaziņas līdzekļos pausts Valsts prezidenta Andra Bērziņa viedoklis, ka referendumā par krievu valodu kā otru valsts valodu viņš nepiedalīsies. «Lai katrs, kas ir par latviešu valodu, pārliecina vienu, kas nesaprot vai ir pret,» valsts pirmā amatpersona «došanās pie urnām» vietā mudina rīkoties tīri praktiski.Līdz šim kā lojāls pilsonis savu patiku vai nepatiku pret valsts vadīšanas taktiku un stratēģiju allaž esmu centies izrādīt brīžos, kad man dota iespēja. Vai tās būtu kārtas vai ārkārtas vēlēšanas, vai kā šoreiz – referendums. Šajā ziņā esmu domubiedrs Valdim Zatleram – «… referendumu izsludinās Latvijas valsts, tāpēc uzskatu, ka ikviena Latvijas pilsoņa pienākums ir tajā piedalīties un paust savu nostāju.» «Balsojot par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu,» piebilst eksprezidents. Loģiski, ja uz to pašu līdz ar citiem bijušajiem aicinātu arī esošais valsts galva, bet, ja A.Bērziņš sava pašreizējā statusa dēļ grib palikt ļoti neitrāls, pēdējās piebildes vietā viņam pat dotas visas iespējas paklusēt.Ideja par «neprašu pārliecināšanu» tiešām simpātiska, tikai īsti netieku gudrs – kā tas būs, ja man izdosies pārliecināt vienu nelatvieti, lai balso par latviešu valodu kā vienīgo, bet pats referenduma dienā palikšu mājās? Un ja manis pārliecinātais izrādās nepilsonis? Zaudēta balss!Var jau būt, ka A.Bērziņa domu gājienam pamatā kāda smalka kalkulācija, kā jau pensionētam baņķierim pieklājas. Ja tā, tad gribētu tuvāku skaidrojumu. Vai «no augšas» izskatāmies tikai neprašas, kas pie pirmajām baumām steidz izņemt savus iekrātos santīmus no bankas? Diemžēl tādās reizēs, ja arī kādi paziņojumi no puslīdz atbildīgām personām parādās, tad stipri pavēlu un tik nepārliecinoši, ka vienalga gribas ātrāk diebt uz tuvāko bankomātu.
