Siliņu ģimene Ziemassvētkos svin kāzu jubileju.
Decembra sestdienas pēcpusdiena. Ārā tumst, pūš drēgns vējš, taču jelgavnieku Siliņu ģimenes dzīvoklī ir silts, klusi skan disks ar Ziemassvētku dziesmām un smaržo pēc tikko ceptām piparkūkām. Atverot durvis, acīs krīt uzstādītā sētiņa, kas nodala koridoru un virtuvi, kur drīkst uzturēties miermīlīgs bīglu šķirnes šunelis Grēta, un istabu, kas atvēlēta deviņus mēnešus vecajai Katrīnai. Viņa ik pa laikam diezgan nopietni kaut ko iestarpina vecāku sarunā ar «Ziņām». Tikai vēl ne katrs var īsti saprast, ko nozīmē bērna teiktais «ale-le-le, de-de-ņjā», taču acu skatiens ir zinātkārs un drošs. Saruna ir par mīlestību, ģimeni, darbiem un arī Ziemassvētkiem, kas Siliņiem sakrīt ar kāzu divu gadu jubileju. Ne tā kā citi«Mums nebija nekāda īpaša iemesla, lai noteikti laulātos tieši Ziemassvētkos. Taču gribējām pēc manas mammas vēlēšanās apprecēties vēl 2009. gadā,» stāsta Andrejs. «Vasarā jau visi precas. Tas nav tik oriģināli. Bet kāzas baznīcā pie lielas egles, kurā ir tikai baltas sveces, – tas ir dubultforši,» spriež Amanda. Viņa piebilst, ka ziemas baltums asociējas ar jaunu, tīru sākumu. Ar kāzām Andrejam saistās spriedzes bagāts Ziemassvētku stāsts. Jaunajam pārim pirms laulību ceremonijas Jāņa baznīcā bijis sarunāts tikties pie netālā Ādolfa Alunāna pieminekļa. Tur līgavu vajadzēja pievest viņas tēvam, un tad varētu doties baznīcā. Andrejs stāsta: «Saposies stāvu un gaidu. Paiet piecas minūtes, desmit, piecpadsmit – neviens manu līgavu neved. Plānajās balles kurpēs ar ādas zoli biju izmīdījis sniegā taciņu pie pieminekļa, pamatīgi nosalis, kad beidzot pēc minūtēm divdesmit piecām Amanda ar tēvu parādījās.» Sievas atmiņas par tikšanos pirms došanās pie altāra ir krietni mierīgākas. Viņa gan atceras, ka pie pieminekļa satiktais Andrejs teicis: «Es jau domāju, ka varbūt pārdomāji.» Taču Amanda pieļauj, ka droši vien Andrejs nepacietībā atnācis par agru. Kamēr viņa sataisījusies un ar spicajiem zābakiem tēvam pie elkoņa bridusi pa sniegu, varbūt gan pagājis mazliet vairāk laika, nekā bijis rēķināts. Taču baznīcā pie mācītāja viņi paspējuši tieši tad, kad bijis norunāts.Ne visu var paņemt ar prātuPirms kāzām Andrejam ar baznīcu nav bijis nekādas saistības. Toties Amanda kopā ar ģimeni baznīcā gājusi jau kopš bērnības. Maza būdama, viņa kopā ar brāli pukojusies, ka nekādi nevar satikt Ziemassvētku vecīti, kas atstāj dāvanu maisu mājās tajā laikā, kad visi ir dievnamā. Kad jaunais pāris nolēma laulāties baznīcā, bija skaidrs, ka Andrejam nepieciešams nokristīties un iesvētīties. «Ja nobriedis cilvēks vecumā pēc trīsdesmit sāk interesēties par reliģiju, parasti viņš to uzlūko ar skepsi. Nekāds izņēmums nebiju arī es,» stāsta Andrejs. Ejot iesvētes mācības kursos, viņš sākumā centies visu izprast ar loģiku. Taču vēlāk secinājis, ka prāta kontrole pat īsti nav vajadzīga. Sava loma Andreja ticēšanā bijusi arī mācītāja Ralfa Kokina personībai, pēc kura sprediķiem esot gan par ko pasmieties, gan ko nopietni padomāt. Uz baznīcu Siliņu ģimene kopā iet ne gluži katru svētdienu, taču arī ne tikai svētkos. Teātris visam mūžam, bet ne darbam Siliņu pāra pirmās satikšanās vieta ir režisores Daces Vilnes vadītais Ozolnieku teātris. Laiks – 2008. gada rudens, kad tika iestudēta Gunāra Priedes luga «Vikas pirmā balle». Kriminālā afērista Zigmāra lomu tēlojušajam Andrejam Amanda uzmanību neesot pievērsusi. Taču viņš gan atzīst, ka drīz vien uz Amandu «uzlicis aci». «Īstenībā ir smieklīgi, ka mēs bērnībā abi esam darbojušies Ādolfa Alunāna teātrī, abi mācījušies pie režisorēm Lūcijas Ņefedovas un Intas Alekses. Taču tas notika ar vairāku gadu atstarpi. Tā nu satikāmies tikai Ozolniekos,» stāsta Amanda. Divdesmit piecu gadu vecumā Andrejs nolēma pamēģināt kļūt par profesionālu aktieri. Šī profesija viņu vilinājusi kopš bērnības, un togad (2000. gadā) Kultūras akadēmijā tika uzņemts aktieru kurss. Vienu gadu viņš, nepārtraucot iespiedēja darbu tipogrāfijā (strādājot tikai nakts maiņās), studēja kopā ar Maiju Doveiku, Intaru Rešetinu un vairākām citām šodienas teātra zvaigznēm. Taču tad sapratis, ka darbu un studijas nevarēs apvienot, un izšķīries par labu tipogrāfijai. «Kad satieku savus studiju biedrus, parasti mēs cits citu apskaužam. Viņi mani par stabilitāti, es viņus – par aktiera darbu, kas sirds dziļumos man ir tuvs,» saka Andrejs. «Ja tu būtu aizgājis uz profesionālo teātri, mēs Ozolniekos nesatiktos,» spriež Amanda. «Un nebūtu arī Katrīnas,» ar tēva sirsnību piebilst Andrejs. Viņš Rīgas tipogrāfijā «Mūkusala» izaudzis par projektu vadītāju, kam jākārto biznesa lietas ar skandināvu partneriem un citi radoši un atbildīgi jautājumi. Svētki personīgai lietošanaiAmanda pēc Kultūras koledžas pabeigšanas 2004. gadā sāka karjeru Jelgavas un Nākotnes kultūras namos. Taču drīz vien sapratusi, ka negribēs svētkos rīkot svētkus citiem tad, kad pašai būs ģimene. Tā nu viņa, kā pati saka, tālredzīgi paralēli darbam Latvijas Universitātē studēja bakalaura programmā par sākumskolas skolotāju un «ar Katrīnu puncī» pabeidza maģistrantūru izglītības vadībā. Pirms dekrēta atvaļinājuma Amanda divarpus gadu strādāja Jelgavas 4. pamatskolā. «Katrīna ir ieradusies»Pirmdzimtās vārdu nevienam no tuviniekiem abi iepriekš neesot teikuši. Katrs uzrakstījis savu listi ar vēlamo vārdu sarakstu. Katrīna sakritusi. «Kad 25. martā zvanījām un īsziņās rakstījām: «Katrīna ir ieradusies!», mana vecmāmiņa no prieka apraudājās, jo, izrādās, arī viņas vecmāmiņa bijusi Katrīna,» stāsta Amanda. Zīmīgi, ka bērna gaidību laikā Ozolnieku teātrī viņai bijusi arī Katrīnas loma Robēra Tomā lugā «Astoņas sievietes», un par tās atveidošanu saņēmusi amatierteātru skates diplomu. Labas atmiņas Amandai un Andrejam ir par ģimenes dzemdībām Jelgavas slimnīcā. Dažu mēnešu vecumā Katrīna sākta vest uz peldēšanas nodarbībām bērnudārzā «Rotaļa». Meitiņai peldēt un nirt ļoti patīkot. Vieni visā pilīZiemassvētku vakarā pēc baznīcas Siliņu ģimene ies ciemos pie Andreja vecākiem, bet Pirmajos Ziemassvētkos – pie Amandas tuviniekiem. Otrajos Ziemassvētkos – kāzu jubilejā – iecerēts ceļojums uz kādu skaistu vietu Latvijā. Siliņi ceļoja arī savā kāzu dienā. Toreiz tas bijis brauciens uz svētkos izrotāto Mežotnes pili, kurā vienīgie viesi todien bijuši jaunais pāris un viņu vedēji. Tagad pirmssvētku laikā Amanda un Andrejs tēlo rūķus – pasākumu vadītājus 4. pamatskolas pirmklasnieku eglītēs. «Salīdzinoši ilgi esmu nodzīvojis viens. Visādi ir gājis, taču kopš Katrīnas ierašanās dzīve kļuvusi stabilāka. Pirms tam esi centies kaut ko panākt un izdarīt, taču tas bijis kā skrējiens vāveres ritenī, kuram neredzi augļus. Tagad tie ir. Divu gadu laikā dzīve apgriezusies ar kājām gaisā šo vārdu vislabākajā nozīmē,» pārdomu brīdī saka Andrejs. Amandai pašlaik svarīgākās ir mājas rūpes. Taču, perspektīvā raugoties, viņa būtu gatava kļūt pat par skolas direktori.
