Tuvojas gadu mija, un tas ir laiks, kad mēs vairāk sveram un vērtējam aizvadītā gada ieguvumus, atklājumus, meklējumu rezultātus, jaunatrastus vārdus un atziņas. Man tuvākie un rītdienā līdzpaņemamie vārdi Jaunajā gadā būs: «Kas pagātni vētī, nākotni svētī.» Tos es saņēmu no novadpētnieka, padomju varas represēta rakstnieka Žaņa Skudras grāmatas «No saviem vārdiem neatsakos».
Grāmatu ir izdevuši un sakārtojuši jelgavnieki – pensionētā farmaceite, arī lieliska rakstītāja Līga Brigadere un mans skolnieks, «Zemgales Ziņu» žurnālists Gaitis Grūtups. Un kāda likteņa ironija atklājas jau grāmatas pirmajās lappusēs! Žanis Skudra ir dzimis, audzis un skolojies pie Vītiņiem. Pēkšņi atceros kādu pavasara vakaru, kad aicināta braucu ar lasītājiem tikties pavisam nedzirdētā vietā, kas atrodoties aiz Auces pie pašas Lietuvas robežas. Vītiņi. Droši vien satikto cilvēku vidū bija Žaņa Skudras kaimiņi no netālajiem Bileiķiem, varbūt viņa dzīvesbiedre Rita Skudra……Pēkšņi pārdroša cerība – varbūt arī viņš pats?.. Sameklēju savu biezo tikšanās pierakstu grāmatu un atrodu ierakstu : «Dobeles rajona Vītiņu pagasts 2002. gada 10. maijā.» Seko bērnu un pieaugušo paraksti. Par vēlu. Interesantais, zinātkārais, patiesais , padomju varas sodītais cilvēks no dzīves aizgājis jau 1994. gadā.Viņam veltītā grāmata sastāv no vairākām it kā neatkarīgām daļām. Pirmā Gaita atstāstā sniedz mums ieskatu par to, kas bija Žanis Skudra, kuram bērnības sapnis bija kļūt par rakstnieku un kurš okupācijas nepieņemamo dzīves pārveidojumu dēļ kļuva katordznieku, deviņus gadus izciešot soda nometnē pie Urālu kalniem.Grāmatas lielāko daļu sastāda Ž.Skudras dzimto Bileiķu novada vēsture. Tās ir apbrīnojamas ziņas un nostāsti, ko viņš ir pierakstījis pēc sava vectēva, tēva, pēc kaimiņu atmiņām. Mēs līdz sīkumiem uzzinām, gribētos teikt, visu: kā cilvēki cēla mājas, kā ģērbās, kā svinēja svētkus, ko ēda, kā gatavoja ēdienu, kā apstrādāja zemi, kas notika pieguļā, siena pļavā, par zagļiem un suņiem, par mīlestību un precībām…Lasu ar sajūsmu, jau zinādama, ka, grāmatu pabeigusi, tūlīt sākšu to lasīt vēlreiz. Un tā arī notiek, jo esmu pilnībā iedzīvojusies divu tautu attiecībās pierobežā, pārdzīvojusi viensētu nojaukšanu un varmācīgu sadzīšanu ciematos un citus notikumus. Lasot esmu pazaudējusi pavedienu par autoru kā par ārvalstu spiegu, kurš septiņdesmitajos gados savas zemes aprakstus un fotogrāfijas nelegāli nogādāja Zviedrijā, kur tie tika publicēti divās grāmatās – «Okupētās Latvijas dienasgrāmata» un «Šīs drupas apsūdz». Šodienas lasītājam varētu dīvaina šķist nodaļa «Mājās atgriezties aizliegts», kurā Žanis Skudra raksta par bailēm no izsekotājiem pēc brauciena uz tikšanos bērnības draugu, Zviedrijas pilsoni Laimoni Niedri, kas bija ieradies Rīgā, lai saņemtu viņa pārfotogrāfēto aprakstu un fotogrāfiju negatīvus. Bailes par sevi, par savu ģimeni, apziņa, ka padomju sistēma ir tik stipra, ka redz tev cauri, zina visu, nosoda visu, vēl daudz ko piedomājot klāt… Būtu vieglāk izprast situāciju, novērtēt Žaņa Skudras rīcību, ja mums būtu pieejamas Zviedrijā publicētās grāmatas. Taču skaidrs, ka viņa bailes bija pamatotas. Viņi abi ar Laimoni Niedri tika izsekoti un 1978. gada jūnijā Tallinā Kadriorgas parkā apcietināti, kam sekoja tiesa. Apsūdzēto pēdējā vārdā Žaņa Skudras teiktā frāze: «No saviem vārdiem es neatsakos!» ir iegājusi grāmatas virsrakstā. Domāju par cilvēka vēlēšanos rakstīt, pētot savu dzimtu, novadu, Latviju. No savas pieredzes zinu, ka autoram ir neizsakāmi liela vēlēšanās publicēt uzrakstīto. Ne jau sev vien tu raksti, bet cilvēkiem – savai pilsētai, skolas biedriem, draugiem, ģimenei, un es nebaidīšos teikt – savai tautai. Un, ja nu tev nav iespējams uzrakstīto publicēt? Ja tas, ko tu esi uzskatījis par ļoti svarīgu esam, šķiet, nevienu neinteresē, tas neiekļaujas ideoloģiskajos rāmjos? Manuprāt, Ž.Skudras lēmums uzrakstīto nodot bērnības draugam publicēšanai Zviedrijā bija risinājums. Protams, padomju režīmā sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados tas bija pārdrošs solis, par ko viņš samaksāja ar apcietinājumu, atšķirtību no ģimenes uz deviņiem gadiem.Vēl piebildīšu par savu skolnieku, grāmatas izdošanas rosinātāju Gaiti. Viņš ir ideālists, sapņotājs, asprātīgs izdomātājs un faktu vācējs, taisnprātīgs un godīgs. Viņā ir saglabājies kaut kāds bērnišķīgs naivums un cīnītāja gatavība uzupurēties. To visu jūs sapratīsiet, izlasot pēcvārdu «Par atklātu valodu».Gadu mija ir klāt. Es tajā ieeju ar grāmatas diviem pēdējiem teikumiem: «Šķiet, mēs ieminam zemē to, kam vajadzētu dzīvot. Bet redz, kā zemē iemītais aug!»
P.S.Sešsimt eksemplāru «No saviem vārdiem neatsakos» ir dāvināti lauku bibliotēkām, to var atrast arī grāmatnīcās. Grāmata aiziet tautā. Diemžēl to vairs neredz Līga Brigadere, kas, kā Gaitis stāstīja, nomira 6. novembrī, nedēļu pēc tam, kad viņas mājās Miezītē bija atvērta no Jelgavas tipogrāfijas pārvesto grāmatu pirmā paka. Taču ir padarīts liels, Dievam tīkams darbs.
