Veselais saprāts ir uzvarējis – šogad atkal varēsim copēt ar trim āķiem, kā to paredz ražotāji.
Ārā joprojām līst kā pa Jāņiem. Lietus un dubļi mijas ar sniega parodiju.Tāds laiks pamazām sāk kaitināt, bet atliek vien bruņoties ar pacietību un jau kuro reizi pārcilāt ziemas copes inventāru.Šoreiz vairāk par «bļitkošanu» jeb, latviskāk izsakoties, žibulēšanu, jo ar to parasti uz pirmā ledus mēģina gūstīt līdakas, asarus un zandartus.Kas der asarim, neder līdakaiPastāv vertikālie un šķērsbļitku mānekļi. Ar katru no tiem spēle ir citāda, tāpēc sākumā par vertikālajiem. Taču, lai vispār tiktu pie šāda mānekļa «iedarbināšanas» izvēlētajā ūdenskrātuvē, nepieciešama makšķerīte. Žibulēšanai sagatavotā būs nedaudz rupjāka par to, kas domāta mormiškas dancināšanai, jo visu nosaka loma izmērs un līdz ar to piecirtiena spēks. Sagatavojot mazmakšķerīti plēsoņu copei, būtu jāņem vērā vairāki pamatlikumi. Pirmkārt, viena un tā pati makšķerītes konstrukcija nederēs kā asarim, tā līdakai. Galvenā atšķirība būs auklas resnumā, pavadiņas lietošanā un mānekļa lielumā. Žibuļa lielums asarim parasti nepārsniedz trīs centimetru garumu. Protams, asaris tāpat kā līdaka vai zandarts mēdz rīkoties arī pilnīgi neadekvāti, un bieži gadījies pieredzēt, ka sprīdi garš asarītis ir centies «apēst» tikpat garu dzelzs bļitkiņu un otrādi – trīs kilogramus smaga līdaka iekāro tikko samanāmu, spožu mazgabarīta māneklīti. Sevišķi ezeros zivis ir jāmeklē ar meklēšanu. Tāpēc jau asaru mednieki vienas dienas laikā izurbj ap 200 āliņģu, jo parasti no viena vairāk par diviem trim skaistiem kupraiņiem vienā piegājienā izvilkt var visai reti. Tātad asaru makšķerītei pamatauklas diametrs nebūs lielāks par 0,14 milimetriem. Metāla pavadiņu nelietojam, lai cik tā smalka būtu, jo jebkurā gadījumā tā traucēs mazā māneklīša spēlei. Makšķerītes spolītes lielumam nav īpašas nozīmes, jo, kā ierasts, pieķērušos zivi parasti izvelkam aiz auklas, nevis kā vasarā, to uztinot. Jutīgu sardziņuĻoti svarīga sastāvdaļa ir sardziņš. Tā lielums vai «kravnesība» nedrīkst būt ar pārspīlētu nejutīgumu. Tas tāpēc, ka asariem bieži vien nav iekāres uzbrukt māneklim, jo tas neatbilst zivs iedomātajai krāsai, spēlei un lielumam. Līdz ar to tie piepeld pie mānekļa un viegli ar purnu pagrūsta. Ja sardziņš būs nejutīgs, šo zivs manevru makšķernieks nejutīs. Tāpēc tiks mainīta vieta, kaut gan asari zem makšķernieka varbūt atradīsies biezā slānī, tikai mēmi lūgsies, lai copmanis padod ēsmai ko citu. Mājās, sagatavojot makšķerīti, sardziņi piemeklējami tik jutīgi, lai pie mikrokarabīnes piestiprinātais māneklītis ļoti minimāli noliektu to uz leju, salīdzinoši ar makšķerīti, kas aprīkota ar mormišku un kam sardziņš standarta kārtībā pareizā stāvoklī atrodas zem 45 grādu leņķa. Tad žibulēšanai pareizi būtu, ja sardziņš noliektos 5 – 10 grādu leņķī. Šādā gadījumā makšķernieks redzēs katru mazāko zivs pieskārienu un varēs aptvert, kas patīk vai nepatīk strīpainim. Tāpat kā vecvectēviVertikālajiem vizuļiem pamatforma ir slaida zivtiņa ar vienžubura, divžubura vai trīsžubura āķīšiem. Āķīši var būt ielodēti māneklī vai arī brīvi karāties. Savulaik kāds izdomāja, ka āķīti iespējams iekārt arī smalkā ķēdītē, un daudz nekļūdījās – šis vienkāršais izdomājums bieži vien ļoti labi darbojas. Protams, klasika ir žibulis ar vienu vai diviem pielodētiem āķiem. Ar šādiem mānekļiem makšķerēja arī mūsu vecvecvec… tēvi, un to tagad darām arī mēs. Labākais – amatnieku darbsStandarta forma ir zivtiņas izskatā, taču variāciju ir ļoti daudz. Labākie mānekļi izdodas amatniekiem, kas nenodarbojas ar rūpniecisku, konveijera sērijas mānekļu izlaišanu, bet katru darinājumu izveido ar rokām. Šāds māneklis tiek neskaitāmas reizes izmēģināts un pielabots, līdz iegūst savu neatkārtojamo spēli. Protams, «rokdarbnieku» mānekļi nav no lētajiem. Pateicoties dažādajām formām, tie virpinās, skrien kaut kur uz sāniem, citi krīt kā akmens vai, dīvaini mētādamies, planē. Jo māneklis ir vieglāks, jo ilgāka būs tā spēle kritiena brīdī. Savukārt pārāk ilga žibuļa planēšana man rezultātu nav devusi. Par to savulaik pārliecinājos, iegādājoties plānas sudraba bļitkiņas, kuras pirmajā brīdī likās daudzsološas, bet, izmēģinot darbībā, diemžēl nācās konstatēt, ka kaut kas to spēlē asariem un līdakām nepatīk. Tā arī iegūla šie darinājumi copes kastes tālākajā kaktā.Atkal ar trim āķiemVeselais saprāts tomēr ir uzvarējis, un šogad atkal varēsim copēt ar trim āķiem, kā to paredz ražotāji. Nebūs sevi jānomoka ar viena āķa noņemšanu. Parunājot ar zivju inspektoriem, gan šķiet, ka tā arī neviens protokols par šo tēmu netika sastādīts. Visiem laimīgi sagaidīt Jauno gadu, un neaizmirstiet, ka 31. decembra vakarā naudas makā jābūt pēc iespējas vairāk zivju zvīņām. Ne asakas!
