Patēriņš ir ļoti nevienmērīgi sadalīts ne tikai starp sabiedrības slāņiem valstu ietvaros.
Patēriņš ir ļoti nevienmērīgi sadalīts ne tikai starp sabiedrības slāņiem valstu ietvaros. Bagātajās valstīs dzīvojošo 20% pasaules iedzīvotāju izdevumi veido 86% no pasaules kopējā privātā patēriņa, bet nabadzīgāko 20% pasaules iedzīvotāju izdevumi – tikai 1,3%. Vienam miljardam pasaules iedzīvotāju ir liegts apmierināt pat minimālās vajadzības pēc uztura un mājokļa. Tomēr prese, televīzija, radio pasaulē kopumā ir «organizēta» tā, ka šo miljardu mēs ikdienā redzam mazāk nekā atsevišķu cilvēku bezjēdzīgās un trulās ekstravagances, kuru apmierināšanai tiek tērēti miljoni. Arī saujiņai Latvijas iedzīvotāju, kuri atrodas bagātības piramīdas virsotnē, naudas tērēšana ir kļuvusi par dzīvesveidu, kamēr sabiedrības lielākajai daļai naudas «tērēšana» ir izdzīvošanas jautājums.
Latvija nepieder pie augsti attīstīto valstu kluba. Tieši otrādi – pēc tautas attīstības svarīgākajiem rādītājiem (materiālā labklājība, veselība un izglītība) mūsu valsts ar katru gadu slīgst arvien dziļākā sociālajā «purvā».
Kopprodukts ir rādītājs, kuram pēdējos gados gan ir tendence pieaugt, taču tā pieaugums neraksturo tautas labklājības līmeņa celšanos, bet gan vērtību arvien lielāku koncentrēšanos bagāto saujiņas rokās. Tieši šis cipariņš ir arguments, ar ko visbiežāk operē politiķi, cenšoties pierādīt sabiedrībai savus sasniegumus.
Nabadzības dažādās sejas mēs sastopam ikdienā. Klaiņojoši un ubagojoši bērni, izirušas ģimenes, atkritumu urnu apsaimniekotāji, alkoholisms, prostitūcija, noziedzība, pašnāvības..! Taču nabadzība nav tikai galējības. Šodienas Latvijā tā ir norma, kuru konstituē likums un statistika. Divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju spiesti dzīvot zem noteiktā iztikas minimuma līmeņa. Nožēlojami, bet šajās divās trešdaļās ietilpst arī daudzu medicīnas, izglītības un kultūras darbinieku ģimenes. Nemaz jau nerunājot par pusmiljonu Latvijas pensionāru, no kuriem lielākā daļa nabadzības sodu saņēmuši par savu darbu, kura augļi tika sadalīti negodīgā un mežonīgā privatizācijā.
Pašsaprotami, ja šādos apstākļos varas, tai skaitā pašvaldības, darbs būtu orientēts uz iedzīvotāju interesēm. Praksē mēs redzam ko citu: iedzīvotāju intereses bieži (pārak bieži!) tiek pakārtotas personīgajām vai atsevišķu ierobežotu grupu interesēm. Personīgo ērtību dēļ tiek ignorētas ne tikai iedzīvotāju intereses, bet bieži (pārāk bieži) – arī likums.
1997. gada 23. decembrī Siltumtīklu direktors G.Dupužs lūdz Jelgavas Domi izdalīt līdzekļus no pašvaldības budžeta subsīdijām Ls 61 020 apmērā, lai atmaksātu saņemtā aizdevuma daļu Ls 58000. Siltumtīkli šo naudu arī saņem – tiesa – nelikumīgā ceļā, ar U.Ivana svētību. Domes priekšsēdētājs 1997. gada tajā pašā 23. decembrī ar savu rīkojumu Nr. 546-r uzdod Domes Finansu nodaļai pārskaitīt Ls 62 000 no līdzekļiem, kas paredzēti pabalstiem un palīdzībai trūcīgiem iedzīvotājiem. Tajā pašā dienā ar maksāšanas uzdevumu Nr.1440 nauda tiek Siltumtīkliem arī pārskaitīta. Pārskaitījumiem, protams, nebija pievienoti maznodrošināto iedzīvotāju saraksti, tādejādi subsidēts kārtējo reizi tika pašvaldības uzņēmums, nevis trūcīgie iedzīvotāji. Turklāt summa Ls 62 000 Domes debitoru parādos uz 1998. gada 1. janvāri nav uzrādīta…
Nabadzība vispirms jau ir jēdziens, kas labi «ieguļ» neskaitāmos sējumos, kuri apraksta šo sabiedrībai tik bīstamo parādību. Par tās pētījumiem pat piešķirta Nobela prēmija. Teoriju par nabadzību ir daudz, taču tikai viens ceļš, kā to apjaust pilnībā, – pašam to piedzīvot.
