Cipari kalendārā un pilni pierakstītie dienu plānotāji liecina, ka tuvojamies gada finišam. Viss jau ir bijis, un varēsim sākt jaunu dzīvi. Tā vismaz šķiet, taču, mainoties cipariem, nekas jau nemainās – mēs tie paši, mūsu darbi un nedarbi arī. Un, izrādās, šis bijis parasts gads, jo tāds tas ir tad, kad tajā ir 365 dienas. Nākamais ir par vienu dienu bagātāks – 366. Garais gads. Garo gadu varot noteikt pēc tā, vai gada pēdējo divu ciparu veidotais skaitlis dalās ar četri bez atlikuma. Garais gads atkārtojas reizi četros gados ar atsevišķiem izņēmumiem. Tātad nākamgad mums būs iespēja piepildīt vēl vienu dienu februārī. Interesanti – kāpēc tieši februārī? Un tie, kurus interesē vēsturiski fakti, var pameklēt informāciju, kad trīs reizes pasaules vēsturē esot bijis 30. februāris.Kad svētku svinēšanas maratons būs pieveikts, pagātnē būs palicis parastais gads ar parastiem notikumiem, parastām politiskām spēlītēm un banku jezgām. Nākotnē – neparasts gads. Tā gribētos domāt. Neparastība ir jau pieteikta ar nojukušiem orientieriem dabā, jo gaisā virmo pavasaris. Lai gan man vienmēr pēc jaunā gada sagaidīšanas pietuvojas sajūta, ka pavasaris ir pavisam tuvu.To, ka orientieri nojukuši ne tikai dabā, rāda pašreiz apkārt notiekošie procesi un notikumi. Tie neļauj ilgstoši saglabāt noturīgas emocijas. Par stabilitāti vispār grūti runāt, viss mainās, atliek tikai trenēt uztveri.Taču labestības sajūtas man tagad pietiks ilgākam laikam. Stāsts ir par pavisam vienkāršu koncertu, kurā pirms Ziemassvētkiem kustībās un skaņās tika izstāstīts par Dieviņu un Velniņu. Nekā jau tur tāda nebija, tikai man, sēžot kultūras nama krēslā, visu laiku nācās smaidīt, un, pavēršoties pa labi un pa kreisi, es sastapos ar blakussēdētāju mirdzošajām acīm. Ja satiekat uz ielas vai citur cilvēkus, kas smaida, ziniet, – viņi saņēmuši labestības devu.Mainoties gadskaitļiem, pieņemts novēlēt veiksmi, laimi un citus zināmos vēlējumus, bet šoreiz mani uzrunāja nejauši ieraudzīts grafiķa Māra Subača askētiski veidotais novēlējums nākamajam gadam – «Ar domu sirdī!»Šķiet nesavienojamas lietas, bet vēlējums liek aizdomāties. Būs jāpadomā!Savukārt mans vēlējums avīzes lasītājiem un slejas sekotājiem būs citāts no minētā stāsta par Dieviņu un Velniņu: «No ziemas uz pavasari, no tumsas uz gaismu, no neveiksmēm uz izdošanos, uz atkal jaunu laimīgu dzīvošanu!»
