Ivars Zariņš, 11.Saeimas deputāts, Saskaņas centrs (SC) Savā pēdējā rudens sesijas plenārsēdē Saeima, daudziem par pārsteigumu, tomēr pieņēma pirmajā lasījumā grozījumus Civilprocesa likumā, kas ietver sevī daudz diskutēto normu, kura paredz prioritāru piedziņas kārtību komunālo un apsaimniekošanas pakalpojumu parādiem pārdodot ar ķīlu apgrūtinātu nekustamo īpašumu, bet ne vairāk kā 10 procentu apmērā no ķīlas vērtības.
Šīs normas mērķis bija rast risinājumu situācijai, kura ir izveidojusies nekustamo īpašumu apsaimniekošanas tirgū, kad apķīlāta nekustāmā īpašuma uzturēšanai nepieciešamo pakalpojumu (siltumapgāde, apsaimniekošana, uc.) saņēmēji var atļauties nemaksāt par to, jo vērst piedziņu uz viņu parādiem realitātē nav jēgas- pat ja šis sarežģītais un ilgstošais piedziņas process tiks paveikts, visu naudu paņems ķīlas turētājs – bankas.
Banku interešu lobijs ir galvenais iemesls, kāpēc šie likuma grozījumi bija tik ilgi iestrēguši, un tika bremzēta to tālāka izskatīšana Saeimā, paklausot starptautisko aizdevēju paustajām rūpēm par banku interešu ievērošanu, liekot koalīcijai atteikties no pašas valdības piedāvāto likuma grozījumu tālākas virzīšanas.
Ir saprotama banku vēlme noturēt sev ērto pozīciju, kad tām nav jāuzņemas nekāda atbildība un nekas nav jādara situācijas risināšanai.
Patiesībā, šīs situācijas noregulējums ir nepieciešams visiem, arī bankām, jo situācijā, kad sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem vai apsaimniekotājam nav pieejams reāls parādu piedziņas mehānisms, nākotnes perspektīvā tiek apdraudēta nepārtrauktu, drošu, kvalitatīvu pakalpojumu sniegšana iedzīvotājiem par ekonomiski pamatotām izmaksām, vai atsevišķos gadījumos pat vispār apdraudēta nekustamo īpašumu apsaimniekošana un tā ekspluatācija, kas galu galā noved pie šī īpašuma vērtības samazināšanās.
Tādejādi ir tikai loģiski, ka nekustāmā īpašuma vērtība ir jāskata kā īpašuma un tā uzturēšanai nepieciešamo pakalpojumu klāsta vienots veselums.
Līdzīgi kā automobilis- tas nav tikai salons, kurā mēs atrodamies, bet arī visas pārējās tam piederošās sistēmas, kas nodrošina nepieciešamo auto funkcionalitāti- jēgu, kā dēļ mums vispār ir vērts šajā salonā atrasties.
Banku lobiji vēlās, lai šī acīmredzamā lietu kārtība tiktu ignorēta – pastāvot uz to, ka visa auto vērtība ir maksājama tikai par automašīnas salonu, savukārt visam pārējam nav vērtības un jebkuri centieni rast risinājumu, lai nodrošinātu automašīnas salonā sēdošajam nepieciešamo auto funkcionalitāti – tas ir prettiesiski un tas ir salona īpašnieka interešu aizskārums.
Jāatzīst, tas ir diezgan absurdi, un arī pašas bankas, iesaistoties nekustāmā īpašuma kreditēšanā, šādu lietu kārtību ir atzinušas, paredzot savos kredītlīgumos kredītņēmējam saistības līdz ar maksājumiem par hipotekāro kredītu veikt arī regulāru nekustāmā īpašuma uzturēšanai nepieciešamo pakalpojumu apmaksu.
Un tieši bankas, vēlāk izmainot savu attieksmi- atļaujot kredītņēmējam nemaksāt par saņemtajiem pakalpojumiem, ir radījušas šo situāciju, par kuras sekām tās tagad nevēlās uzņemties nekādu atbildību.
Ir jāsaprot, ka šī banku piekoptā ‘labdarība’ ir liekulīga un patiesībā negausīgi savtīga, kas draud ar graujošām sekām visai sabiedrisko pakalpojumu sistēmai, jo šie parādi jau nekur nepazūd, ja vien bankas pašas nebūs gatavas šo savu ‘labdarību’ apmaksāt, tad šī parādu nasta gulsies uz citu pleciem, un par cik neviens komersants nebūs gatavs sniegt savu pakalpojumu vai būt starpnieks pakalpojumam, kas nes zaudējumus, tad galu galā tie būs tieši labticīgie gala lietotāji, kas būs spiesti to visu apmaksāt.
Nenoliedzami, var piekrist arī banku viedoklim, ka tikai ar šiem likuma grozījumiem vien nebūs pietiekami, lai sakārtotu situāciju kopumā. Ir nepieciešamas arī likumdošanas iniciatīvas, kas nodrošinātu ātrāku un vienkāršotu šo parādu piedziņas procesu, kā arī grozījumi, kas novērstu iespēju veikt negodprātīgas darbības ar nekustamo īpašumu, lai atbrīvotos no parādiem, ko pašlaik ir vienkārši izdarīt – pārdodot, uzdāvinot vai kā citādi nododot savu īpašumu kādam ‘citam’, un šim ‘jaunajam’ īpašniekam savukārt vairs nav nekādu saistību ar uzkrātajiem parādiem, kas skar šo īpašumu.
Šāda situācija bieži rada negaidīti nepatīkamus sarežģījumus jaunajam īpašniekam, ja tas ir bijis labticīgs, kad izrādās, ka iegādātajam īpašumam pakalpojumu sniedzējs nevēlas piegādāt pakalpojumu, kamēr nav atrisināts parāda jautājums. Jāatzīmē, ka šādā situācijā bieži nonāk pašas bankas ,un tad tās ir sašutušas par šādu situāciju un tas tiek risināts ar gariem tiesu darbiem, kurus, protams, apmaksājam mēs- nodokļu maksātāji.
Tāpēc labāk būtu paredzēt, ka īpašumus ar šādiem parādiem nemaz nedrīkst atsavināt, pārdot, kamēr parādi nav nomaksāti, vai arī parāda summa būtu uzrādāma un iekļaujama darījuma summā, lai tā tiktu nomaksāta jau pie darījuma veikšanas. Tas nodrošinātu loģisku sistēmas integritāti un tās funkcionēšanu.
Ar lielām cerībām tika gaidīti likumi, kuri beidzot sakārtotu situāciju apsaimniekošanas jomā. Diemžēl, nākas atzīt, ka gaidītais rezultāts nav sasniegts- likumdošanas rezultātā iepriekšējo dažu normu vietā ir radītas desmitiem jaunas, kuras izveidojušas tādu situāciju, ka iedzīvotāji ir nonākuši bez maz vai dzimbūtnieciskā atkarībā no apsaimniekotājiem, un tas bieži vien tiek izmantots negodprātīgi, jo iedzīvotājiem ir gandrīz neiespējami atbrīvoties no apsaimniekotājam, kuri pienācīgi nepilda savus pienākumus, vai pat apzināti krāpjas.
Ja valstī tiešām ir politiskā griba risināt šo situāciju un novērst reāli briestošo parādu krīzi sabiedrisko pakalpojumu jomā, tad nepietiek tikai ar šiem, tik ilgi mocītajiem, Civilprocesa likuma grozījumiem, un Ekonomikas ministrijas iecerētajiem kosmētiskajiem uzlabojumiem Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā – ir nekavējoši jāķerās pie kompleksa risinājuma izstrādes, kurš ietver sevī savstarpēji salāgotas likumdošanas iniciatīvas gan Dzīvokļa īpašuma likumā, gan Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā, gan Maksātnespējas likumā, gan Civilprocesa likumā.
Mēģinājumi žonglēt ar katru likumu atsevišķi radīs tikai vēl lielākas kolīzijas un sarežģīs visu situāciju kopumā – tas protams būs izdevīgi tiem, kuri varēs turpināt šo nesakārtoto situāciju izmanot savās interesēs, liekot godprātīgajiem lietotājiem to visu apmaksāt.Savukārt likumdevēji tikmēr, cenšoties apmierināt dažādu lobiju intereses, varēs ilgstoši demonstrēt savu pašaizliedzīgo cīņu par sabiedrības interesēm, mēģinot izgudrot Nobela prēmijas cienīgu likumu, kuram pateicoties ar auto varēs braukt arī bez riteņiem.
