Cilvēks ir plēsīgs. Īpaši par robežām, neļaujot otram paspēlēties savā smilškastē. «Mans! Neaiztiec, ka nedabū pa pirkstiem!» lozungs piekārts pie vissīkākā nieka, bet acis aizvien zib iekarot ko jaunu. Ar varu atņemt. Piesavināties. Izvilināt savu labumu. Jo tie, kas to nedara, taču ir «lūzeri».Tāpēc dažkārt paliek baisi, cik trausls patiesībā ir ledus, uz kura sēžam ne tikai personīgajā, bet visas sabiedrības dzīvē. Miers taču būs vien līdz mirklim, kad garām peldēs brangāka zivs. Grūstoties ar asajiem elkoņiem un stampājot smagajiem zābakiem vai izmanīgi līferējot caur kājstarpām, pie tās centīsies tikt ikkatrs sevi cienošs plēsoņa. Pirms mirkļa ar pārējiem viņš draudzīgi dzēra kafiju, bet nu ir gatavs agresīvi mērīties izstaipītajiem vēderiem, lai pārējiem pierādītu, ka tieši viņam pienākas visvairāk. Vislielākais kumoss, ērtākais dīvāns, mīkstākās čības un galvenā teikšana pār televizora pulti. Visienesīgākā pozīcija un vara. Valoda, kādā uzrunāt savus pakļautos. Tos mazos. Taču arī viņi klusiņām audzē savus muskulīšus, un reiz ar spēku, kas briedināts aizvainojumā un apspiestībā, metīsies saviem pāridarītājiem virsū. Tieši sīkie šuneļi mēdz būt viskaitinošākie, un ne vienmēr tos viegli nopurināt no kājas. Tādā plēsīgā pasaulē diemžēl dzīvojam…Tomēr paradoksāli, ka ne jau vara un manta ir vērtības, pēc kā savā dziļākajā būtībā ilgojas plēsīgais cilvēks. Par tādu viņu pataisījusi nesaudzīgā vide, kur saule, vējš un nokrišņi izpaužas nevienmērīgās proporcijās, spiežot cīnīties par materiālu eksistenci. Kā noklīdušajam aukstā un tumšā biezoknī, kur iespīd vien kliedēta un spocīga mēnessgaisma, viņam vairāk par visu vajadzīga karte mājup, kur «nekur nav tik labi un neviens mani negaida tā». Kur var pārvilkt tīras, sausas drēbes un ieritināties siltā seģenē, svinot mieru un mierpilnas attiecības ar sevi un saviem mīļajiem. Jā, protams, arī mīlestība ir pirmās palīdzības un izdzīvošanas komplektā. Bez tās taču iet bojā viss dzīvais un sačervelējas dvēseles. Tāpat vajag cerību, ka viss galu galā beigsies labi un es būšu, dzīvošu un nepazudīšu. Ticību un spēku tikt no tiem brikšņiem laukā. Tomēr to nevar izdarīt, uz otra rēķina izplēšot, izkarojot un izvilinot. Jāmeklē sevī. Skat, vai jau redzi pavedienu?
