Rītvakar pulksten 18 Sv.Trīsvienības baznīcas tornī – Eduarda Aivara autorvakars «Dzejpārslu deserts».
Izdzirdot par šādu pasākumu, vispirms nāk prātā Eduarda Aivara jaunākais «taustāmais» devums latviešu literatūrā, proti, rudenī iznākušais dzejas krājums «Sakvojāžs». Tas sevi pieteicis gana efektīgi, lai tiktu pamanīts visai rimtajā latviešu dzejas grāmatu klajā nākšanas kopainā – 2011. gada trešajā ceturksnī nominēts «Dienas», kā arī LTV «1 kilograma kultūras» balvai. Un gribas ticēt, ka tur «vainojams» ne tikai oriģinālais mākslinieces Antas Pences dizaina risinājums – grāmata patiešām ar «vieglu rokas kustību» bez problēmām iegūst rokturus un pārtop simboliskā sakvojāžā jeb ceļasomā. Vairākus dzejoļus patiešām gribas ņemt līdzi ceļojumā, turklāt autors piedāvā visai plašas izvēles iespējas – lasītājs ticis pie «divām grāmatām vienā», jo daļai ar nosaukumu «Sakvojāžs» seko otra – «Dzejoļi ar gariem virsrakstiem». Un abas ir pietiekami dažādas, lai katra no tām pat varētu pretendēt uz savu cienītāju loku.– Tavs jaunais krājums «Sakvojāžs» pirmo reizi tika priekšā stādīts Nacionālajā bibliotēkā Rīgā Dzejas dienu laikā septembrī, bet vēlākā rudenī notika literārā pēcpusdiena Jelgavas Zinātniskajā bibliotēkā. Vai arī pasākums Jelgavas reprezentablākajā tornī būs veltīts «Sakvojāža» iznākšanai?Protams, ka bez «Sakvojāža» neiztikt arī šajā pasākumā, turklāt tā īsti ar jelgavniekiem par to runāt nav iznācis, jo novembra pēcpusdienā Zinātniskajā bibliotēkā mēs bijām trīs ļoti dažādi autori ar trīs grāmatām. Tomēr šoreiz ir vēl kāds ļoti būtisks iemesls – aprit tieši 30 gadu, kopš sāku rakstīt dzejoļus.Toreiz, 1982. gadā, gan tos vēl publicēt necentos. Gadu vēlāk iesniedzu savus garadarbus žurnālā «Karogs», kur tos ilgi «marinēja», droši vien tāpēc, ka bija tādi dumpīgi. Šos dzejoļus galu galā publicēja tikai pēc četriem gadiem žurnāls «Liesma», bet mana pirmā publikācija bija «Literatūrā un Mākslā» 1985. gada 20. decembrī. Tajā bija Ojāram Vācietim veltīts dzejolis, ko pat šodien atceros no galvas. «Paciešam, ka nav Ojāra Vācieša,» tāds bija epigrāfs.– Parakstījies kā Eduards Aivars vai Aivars Eipurs?Tā kā ne tikai tu mēdz allaž apspēlēt šo pseidonīmu būšanu, ir labs iemesls paskaidrot, kā īsti bija. Mēnesi pirms tam laikrakstā «Padomju Jaunatne» biju iesniedzis rakstu par vienu krievu dzejnieku, ko parakstīju ar pseidonīmu Eduards Aivars. Kad iznāca avīze, ieraudzīju parakstu – Aivars Eipurs, Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja zinātniskais līdzstrādnieks. Biju ļoti sašutis un zvanīju uz redakciju. Galvenā redaktore – toreiz tā bija Monika Zīle – pārjautāja: «Kas tas tāds Eduards Aivars? Tas var būt jebkurš, kaut vai izcirtējs gaļas veikalā. Jūs iesniedzāt literatūrpētniecisku rakstu kā zinātniskais līdzstrādnieks, kam ir savs vārds un uzvārds.»Tā kā redaktores teiktajā bija sava loģika, no tās reizes es pseidonīmu lietoju tikai dzejā. Proza, esejas, tulkojumi tiek parakstīti ar īsto vārdu.– Zinātniekam jāatbild par savu vārdu patiesumu. Dzejnieki, kuriem nav nekādas atbildības, var parakstīties ar pseidonīmu…Dzejniekam ir cita veida atbildība. Budžeta konsolidācijā viņš, protams, tiešā veidā nepiedalās. Reiz jaunībā satiku kādu skolasbiedru, kurš tolaik strādāja par inženieri VEF. Uzzinājis, par ko biju kļuvis, viņš mani nosauca par liekēdi. Atbildēju – dzejnieki ir tāpēc, lai nebūtu kara. Viņš sāka aizdomāties.Tēma par strādāšanu un dzejošanu nav no vieglākajām. Tomēr esmu secinājis, ka cilvēks spēj pieņemt Dieva dāvanas, un būtu liels grēks tās neizmantot. Darot ko citu, es būtu nelaimīgs. Lai gan esmu spiests darīt arī kaut ko citu, jo ar dzeju vien iztikšanu nenopelnīsi.– Pasākumam tornī dots nosaukums «Dzejpārslu deserts». Nebūšu oriģināls un jautāšu – kas tas tāds?Kad jau biju šādu nosaukumu izdomājis, divreiz pats kļūdījos un «deserta» vietā pateicu «desants». Varbūt tā nemaz nav vienkārša fonētiska līdzība, jo man mīļajā Zvaigznes dienā, kad iecerēts pasākums, taču ir iespējams ilgi gaidītais «sniegpārslu desants». Būtu ļoti jauki kopā ar to baudīt manu dzejpārslu desertu.– Tās ir rindas no kāda tava dzejoļa?Nē, ar maniem jau iznākušajiem krājumiem tam nav nekāda sakara, vienkārši ienāca prātā šāds vārdu savienojums, un tiešām būtu jauki, ja pārslas dzejā tiktu pavadītas ar sniegpārslām dabā.– Ko vēl varam sagaidīt rītvakar?«Dzejpārslu desertā» ar mani publiski sarunāsies Latvijas Lauksaimniecības universitātes Filozofijas katedras pasniedzēja Elīna Apsīte. Būs arī nedaudz mūzikas, ko atskaņos Jelgavas Mūzikas vidusskolas audzēkņi. Nu un, protams, dzeja, ko lasīšu ne tikai es, bet arī Jelgavas Latviešu biedrības amatierteātra aktieri. Aivars Eipurs (īstajā vārdā) Dzimis 1956. gadā Saulkrastos Sāk rakstīt dzejoļus (1982) Pieņem pseidonīmu dzejai Eduards Aivars, pirmā publikācija laikrakstā «Literatūra un Māksla» (1985) Pārceļas no Rīgas uz Jelgavu (1986) Iznāk pirmais dzejas krājums «Dejas» (1991) Uzņemts Rakstnieku savienībā (1992) Starptautiskās rakstnieku organizācijas PEN kluba biedrs (1999) Iznākuši astoņi dzejas krājumi (1991 – 2011) Krājums «Es pagāju» ieguvis «Preses nama» konkursa (2001) un Dzejas dienu (2002) balvu Jaunākais krājums «Sakvojāžs» – izdots apgādā «Neputns», (2011) Dzejoļi tulkoti 10 valodās. Ar īsto vārdu iznāk prozas grāmata «Minimas jeb Vienā istabā ar Antonu Vēbernu» (2009) Par viņu uzņemta filma sērijā «LTV portreti» (2006) Vairākkārt piešķirtas stipendijas radošam darbam Latvijā un Zviedrijā.
