Helmaņa ielas 2a mājas vecāko Valentīnu Šusteri iedzīvotāji sauc par saimnieci.
Pārlielupē blakus LLU Veterinārmedicīnas fakultātei astoņdesmito gadu sākumā tika uzbūvēta Helmaņa ielas 2 un 2a māja. Divas adreses ir divdaļīgai ēkai, kuras vienā pusē atrodas studentu kopmītnes, bet otrā – dzīvokļi. Agrākais LLU darbinieks inženieris Valdis Āboliņš stāsta, ka šī bija viena no pēdējām ēkām, ko būvēja LLU: «Projektā vairāk domāts bija par studentu ērtībām – katrām divām istabiņām sava virtuve, savs sanitārais mezgls. Savukārt otrā mājas daļā, kas savienota ar pirmo, atradās septiņdesmit vienistabas dzīvokļu. Tie bija paredzēti it kā uz laiku jaunajiem mācību spēkiem, taču galu galā daudziem kļuva par pastāvīgu dzīvesvietu.» Deviņdesmitajos gados studentu kopmītnēs dzīve turpinājās tāpat kā iepriekš, taču vienistabas dzīvokļos iedzīvotāji mainījās. Tajos iemājoja pilsētnieki un laucinieki, kam vairs nebija tieša sakara ar augstskolu. Pirms piecpadsmit gadiem vienistabas dzīvokli tur iegādājās arī Valentīna Šustere, kas uz Jelgavu pārcēlās no Tērvetes. Sākumā viņa strādāja turpat tuvējā pārtikas veikalā, vēlāk – Veterinārajā klīnikā. Strādā brīvprātīgi 1999. gadā mājas daļu ar adresi Helmaņa ielā 2a no augstskolas pārņēma apsaimniekošanas firma «Nebruk». «Kāpēc tieši šī firma? Iedzīvotāju sapulce to nav apspriedusi?» mājinieki bija neizpratnē. Neviļus iznāca, ka tieši Valentīna tika deleģēta noskaidrot patiesību. Pēc pārrunām Helmaņa ielā 2a pie «Nebruk» pakalpojumiem palikuši, bet Valentīnu izvirzīja par mājas vecāko. «Nebruk» vadītāja Mirdza Buka teic, ka parādnieku Helmaņa ielā 2a neesot mazāk kā citur, tomēr kaut kā jau galus savelkot. Taču tādu mājas vecāko kā Valentīnu diez vai varot atrast visā pilsētā. «Māja ir ļoti labi sakārtota. Atjaunots jumts, guļvadi. Vecākā mazgā lielos koridorus, tīra pagrabu, kas viņai nebūtu jādara,» saka M.Buka. Viņa paskaidro, ka apsaimniekotāju atlīdzība mājas vecākajam par darbu ir 50 procentu atlaide no apkures maksas un atbrīvojums no nama apsaimniekošanas izdevumiem. Tas kopā summējās dažos desmitos latu, ko nevarot salīdzināt ar Helmaņa ielā 2a padarīto. Valentīna atceras, ka, stājoties vecākās amatā, māja bijusi diezgan nolaista. Pagrabā atradusies visāda draza, atkritumi, pat beigti kaķi. Sadarbību ar «Nebruk» viņa vērtē kā šad tad problemātisku, bet kopumā labu. Citam vajag migu, citam – tīru vietuMājas iedzīvotāja pensionētā LLU pasniedzēja Valda Kozule spriež: «Cits cilvēks darbu var darīt tikai tad, kad tam apkārt ir miga. Citam vajag, lai viss būtu labi sakārtots. Arī mūsu mājas septiņdesmit dzīvokļos cilvēki ir dažādi. Ir pa kādam dzērājiņam, dažs var koridorā nospļauties, pie ārdurvīm nenotīrīt kājas, taču Valentīna konfliktus un dažādās gaumes prot nokārtot un salāgot.» V.Kozule ir viena no vecākajiem mājas iedzīvotājiem. Viņa novērojusi, ka tos vientuļniekus, kuri ir cienījamākos gados, Valentīna īpaši pieskatot. Ja kāds pāris dienu nav manīts, zvanot, interesējoties, vai viss ir kārtībā. V.Kozule secina, ka mājās ir īpaša drošības sajūta.Opozīcija ir pierimusiDrošība šķiet viena no svarīgākajām mājas vērtībām arī emeritētajam docentam veterinārmediķim Oļģertam Parčinskim. Viņam ir svarīgi, lai ārdurvis ir noslēgtas un pa plašajiem koridoriem nevazājas «bomži». «Sīkums, bet patīkami,» O.Parčinskis teic, norādot uz koridora aizkariem turpat blakus dzīvokļa durvīm. Mājas vecāko viņš raksturo kā smaidīgu, bet prasīgu perfekcionisti, kura grib, lai viss būtu kārtībā. O.Parčinskis atceras, ka pirms gadiem Valentīnai mājā bijusi arī opozīcija. Proti, kāds lūkojis ieņemt viņas vietu, taču līdz iedzīvotāju sapulcei tāds jautājums neesot aizgājis. Lielākā daļa iedzīvotāju Valentīnu saucot nevis par mājas vecāko, bet pagodinošāk – par saimnieci, kurai grūti būtu iedomāties aizvietotāju. Oļģerta kundze Melita Parčinska atceras, ka ļoti sirsnīga aizpērn sanākusi Valentīnas jubilejas svinēšana: «Dzīvokļi mums ir mazi, tādēļ visi sanācām meijām rotātā koridorā. Gaiteņi un trepju telpu rotāšana gadu mijā, Lieldienās un Vasarsvētkos ir viena no redzamākajām Valentīnas aizrautībām.» Daudzbērnu ģimenē un Tērvetē gūta dzīves mācība V.Šustere teic, ka par sevi nemēdz stāstīt. «Labāk, lai cilvēki par tevi mazāk ko zina, jo dažs taču var atļauties pateikt ko sāpīgu.» Pārdzīvots esot daudz. Dzīvesdraugs Kārlis pirms desmit gadiem aizgājis aizsaulē. Izaudzināti divi bērni, aug mazbērns. Ko vēl vairāk? Pēc lielas pierunāšanas viņa piebilst, ka dzimusi dienvidzemē Moldāvijā. Ģimenē bijuši deviņi bērni, no brāļiem un māsām tagad atlikuši trīs. Tērvetnieku Kārli viņa satikusi Kazahijā, kur abi ieradušies katrs no savas dzimtenes. Kārlis kā jauns mehanizators Kazahijas stepēs, ko tolaik apsēja ar labību, bija atbraucis peļņā. Savukārt viņa tikai ciemos pie māsas. «Domāju, mājas atstāšu uz vienu nedēļu, taču sanāca, ka uz visu dzīvi,» teic V.Šustere. 1969. gadā kopā ar pirmdzimto meitu ģimene pārcēlās uz Kārļa dzimto Tērveti. Pēc trim mēnešiem viņa runājusi latviski un, kad meitiņa sākusi iet skolā, iemācījusies arī rakstīt. Valodas kursi neesot bijuši nepieciešami. Dzīvē viņa centusies mācīties no cilvēkiem, ar ko nācies kopā strādāt. Tādi bijuši kopsaimniecības «Tērvete» vadītāji Viesturs Gredzens un Aivars Bruss. Labā atmiņā viņai ir Veterinārās klīnikas vadītājs Alberts Auzāns.
