Zinaīda Grosa savulaik baznīcā klājusi galdus augstiem viesiem, tirgojusi sveces un pārzinājusi draudzes kasi.
«Jūs paši to māju neatradīsiet. Arī mums pirmajā reizē bija grūti. Kad Zinaīda Nikodimovna pēkšņi pazuda no baznīcas, ilgi viņu meklējām, līdz atradām te, Platones pagasta pašā nostūrī,» teic Jelgavas Vissvētākās Dievmātes aizmigšanas pareizticīgo draudzes piederīgā Jeļena, piedāvājoties mūs aizvest līdz pēc tautības latvietei, kura svin pareizticīgo Ziemassvētkus.Bija sataisījusies mirtNorunātajā dienā mūsu pavadone nedaudz kavējas. Vēl šis tas bija darāms baznīcā, viņa taisnojas, strauji piebraucot sarkanīgā «džipā». Tas piekrauts kartupeļiem, konservu burkām, piena produktiem un citiem labumiem no baznīcai piederošās saimniecības. Pēc dažām minūtēm, izlīkumojot pa bedraino un pielijušo ceļu, krava tiek izlikta Zinaīdas kundzes pagalmā. «Mēs jau zinām, ka jums pašiem ir, bet, lūdzu, arī no mums,» Jeļena sveicina mājas saimnieci Skaidrīti. Kopā ar dzīvesbiedru Ivaru Valdmani viņa uzņēmusies rūpes par sirmo māmuļu, kura par mūsu ierašanos vēl nenojauš. «Domāju, neteikšu. Ka nesatraucas. Viņai taču jau pāri 90,» vedot mūs uz Zinaīdas Grosas istabu, teic Jeļena. Draudzes māsa stāsta, ka māmuļa, pēc pazušanas atrasta, jutusies galīgi švaka. Vairs necēlusies no gultas un pat sataisījusies mirt. «Teicu viņai, ka tādi cilvēki nemirst, lai tik ceļas augšā! Un Nikodimovna piecēlās. Tēvs Feofans daudz par viņu lūdz Dievu.» Pārsteigums Zinaīdai, protams, ir liels. Viņa sparīgi metas ārā no savas gultiņas, kur pavada lielāko dienas daļu. Krīt ap kaklu Jeļenai un draudzes māsai Larisai, kura pievienojusies ciemiņu pulkam. Visi sabučojas, samīļojas. Norauš pa kādai prieka asarai. «Tā viņas mani neaizmirst. Vienmēr apciemo,» jūsmo Zinaīda, neiebilzdama arī par mūsu klātbūtni. Viņai taču ir daudz ko teikt. Sirmā māmuļa vien steidzīgi samaina lakatiņus, sariktē, kur katrs sēdēs, un tikšanās var sākties.Svētki kopā ar ģimeni«Jā, es, protams, svinēšu pareizticīgo Ziemassvētkus, jo visu mūžu esmu pareizticīgā. Iedegšu svecītes. Žēl tikai, ka uz baznīcu vairs netieku, jo kājiņas īsti neklausa. Par baznīcu visvairāk bēdājos. Tās man dikti pietrūkst. Pēc baznīcas jūtos labāk, mierīgāk. Redz, arī staigāt sāku,» teic Zinaīda, kura nosvinējusi 92. dzimšanas dienu. «Gan jau atbrauksi,» iedrošina draudzes māsas. Viņas stāsta, ka pareizticīgie tāpat kā pārējie kristieši Ziemassvētkus lielākoties svin ģimenes lokā. Vien datumi atšķiras (pareizticīgie dzīvo pēc Jūlija kalendāra). Protams, svarīgi ir apmeklēt dievnamu, jo Kristus dzimšanas svinēšana ir viens no lielākajiem notikumiem baznīcas gada ritumā. Lai tam pienācīgi sagatavotos, pareizticīgie 40 dienas gavē. Jeļena atklāj, ka šajā laikā pārtikā netiek lietota gaļa un piena produkti. Tas gan neattiecas uz cilvēkiem, kuriem gavēšana varētu pasliktināt veselību. Arī Zinaīda ir to skaitā. Tāpēc viņa Ziemassvētkus sagaidīs pilnā apgādībā. Svētkos līdzās būs visa sirmās māmuļas ģimene – aizsaulē aizgājušā vīra, ar kuru viņa kopā nodzīvoja 40 gadu, mazdēls Ivars (Zinaīdai savu bērnu nebija), Skaidrīte un viņu bērni, kuri sirmgalvi allaž mīļi uzrunā par omammu vai babušku. «Esmu viņiem ļoti pateicīga. Tik uzmanīgi rūpējas par mani! Lai vairāk būtu tādu cilvēku!» novēl māmuļa.Nešķiro nacionālo un reliģisko piederībuZinaīda dzimusi Ludzas pusē, Pildas pagastā. Ģimenē augušas piecas māsas un brālis. Laiku līdz karam, kas saimei ar nelielo saimniecību nesa lielus zaudējumus (bojā gāja gan tēvs, gan brālis), Zinaīda atceras ar siltākajām jūtām. Dzīvojuši kopā visi draudzīgi. Krievi ar latviešiem. Katoļi ar pareizticīgajiem. Svinējuši cits cita svētkus, nešķirojot pēc nacionālās un reliģiskās piederības. Tas joprojām jaušams sirmās māmuļas būtībā. Lai arī ģimenē dominējis krieviskais (Zinaīda mācījusies latviešu skolā), viņa aizvien brīvi plūst abās valodās. «Ko tur dalīt! Dievs taču ir viens. Atšķiras tikai tulkojums. Arī Bībele tā pati,» uzsver sirmgalve, kura cauri visai dzīvei stingri turējusies pie ticības. Tā ļāvusi izturēt smago darba mūžu, kas lielākoties pavadīts, strādājot lauku darbus. Panest dzīves likstas un nedienas, kā arī organiski iekļauties Vissvētākās Dievmātes aizmigšanas pareizticīgo draudzes kalpošanā.21 gads draudzes darbā«Kad vīrs nomira, paliku viena. Gāju uz baznīcu, un Tēvs Feofans paaicināja mani kalpot,» teic Zinaīda, atklādama, ka draudzes darbā diendienā pavadījusi 21 gadu. Apkalpojusi apmeklētājus tā saucamajā sveču kastē (tas ir galds vai lete pie ieejas baznīcā, kur pārdod sveces, ikoniņas un citus sakrālos priekšmetus, kā arī pieņem aizlūguma zīmītes). Klājusi baznīcā galdus un uzņēmusi viesus, kuru vidū bijuši arī ārvalstu vēstnieki un citas augstas amatpersonas. Teikusi uzrunas, kā arī desmit gadu garumā aizvietojusi kasieri. Taču vecums un dažādas kaites darījušas savu, un jau pāris gadu Zinaīda pati savām kājām uz baznīcu vairs netiek. Lai gan baznīcas rosības, tikšanos ar Tēvu Feofanu un draudzes cilvēkiem, kā arī tās īpašās atmosfēras, ko var piedzīvot dievnamā, sirmajai māmuļai ļoti pietrūkst, viņa cenšas saglabāt možu garu. Iedziļināšanās politiskajās norisēs te nelīdzot. Zinaīda talkā ņem garīgo literatūru. Lasa evaņģēlijus un lūgšanas un aicina visus uz mieru. «Ziemassvētkos ļoti novēlu, lai cilvēki nekad neaizmirstu baznīcu un Dievu. Bez Viņa taču nekā nav!» teic latviete ar pareizticīgo dvēseli.
