Mūsdienu amatniecības uzņēmuma veiksmīga darbība nav iedomājama bez tā vadītāja amata pilnīgas pārvaldīšanas un ekonomikas zināšanām, kas ļauj paplašināt ražošanu un gūt lielāku peļņu.
Mūsdienu amatniecības uzņēmuma veiksmīga darbība nav iedomājama bez tā vadītāja amata pilnīgas pārvaldīšanas un ekonomikas zināšanām, kas ļauj paplašināt ražošanu un gūt lielāku peļņu. Amatniecības vēsturē ir daudz gadījumu, kad amatniecības uzņēmums pāraudzis lielražošanas uzņēmumā. Alfrēds Krups, Adams Opels, Henrihs Fords, Karls Ceiss, Roberts Bošs bija amatnieki, kuri, pārzinot sava amata noslēpumus, panāca sava uzņēmuma strauju augšupeju. Atskatoties Latvijas amatniecības vēsturē, katrā lielākā pilsētā noteikti varam atrast līdzīgus piemērus.
Pirmā pasaules kara laikā Jelgavā bija palikuši tikai 8000 iedzīvotāju. Lielāko uzņēmumu iekārtas bija evakuētas uz Krieviju. Pēc kara un brīvības cīņām saimniecības atjaunošana, tāpat kā visā Latvijā, bija jāsāk no nulles punkta.
Šajā grūtajā laikā 1920. gada novembrī Jelgavā, Katoļu ielā darboties sāka Jāņa Ķinča kurpnieku darbnīca. Pirmsākumos viņš bija vienīgais darbnīcas amatnieks, grāmatvedis, sagādnieks utt., t.i., amatniecībai raksturīgā viena cilvēka uzņēmuma īpašnieks. Līdz 1938. gadam darbnīcā strādājošo skaits palielinājās līdz pat 50. Šajā laikā tajā tika ieviestas vācu iekārtas. Darbojās arī veikals, kurā tika tirgota pašu produkcija. Klienti varēja veikt arī individuālus pasūtījumus. 1937. gadā Zemgales apgabala izstādē J.Ķincis saņēma augstāko atzinību par zvejnieku zābaku modeli. Pats īpašnieks bija izstrādājis īpašu eļļu, kas nodrošināja izcilu ūdens necaurlaidību.
J.Ķincis bija aktīvs amatnieku sabiedriskās dzīves dalībnieks. 1931. gadā viņš piedalījās sabiedriski saimnieciskās amatnieku organizācijas – Jelgavas Amatu meistaru ģildes – dibināšanā.
Pēc padomju okupācijas 1941. gada februārī J.Ķinča uzņēmumu nacionalizēja. Lai to atgūtu, vācu okupācijas laikā bija nepieciešams nokārtot īpašu amata prasmes pārbaudi. Diemžēl karadarbība Jelgavā 1944. gada vasarā pilnībā iznīcināja veikala ēku un izpostīja ražotni. Katoļu iela – pirmskara Jelgavas tirdzniecības un amatniecības centrs – gulēja drupās. J.Ķincis mēģināja atsākt uzņēmuma darbību Saldū, taču attieksme pret individuālo ražotāju padomju varas laikā ir zināma.
Līdzīga bija galdnieku amata meistara Teodora Ķiģeļa karjera. Līdz Pirmajam pasaules karam T.Ķiģelis praksē bija apguvis visas amatniecības galdniecības nozares. Bēgļu gados Vladivostokā viņš izveidoja savu mēbeļu un modeļu galdniecību. 1921. gadā meistars atgriezās Jelgavā un savā namā Mātera ielā iekārtoja mēbeļu galdniecību ar veikalu. No viena cilvēka uzņēmuma tas pakāpeniski pārauga lielākajā Jelgavas mēbeļu un kokrūpniecības uzņēmumā, kas nodarbināja 120 strādnieku. Tas atšķīrās no vairuma Latvijas pirmās brīvvalsts laika galdniecībām ar plašu mašīnu izmantošanu un lielu darbinieku skaitu. Pēc pilsētas valdes domām, tik liela ražotne nevarēja atrasties pilsētas centrā, un T.Ķiģelim savu rūpniecību vajadzēja pārcelt uz nomali netālu no linu fabrikas un lielajām Rūtena un Mīlgrāvja kokzāģētavām. 1937. gada Zemgales apgabala izstādē T.Ķiģelis demonstrēja pēc J.Bīnes metiem gatavotās ēdamistabas un guļamistabas iekārtas, kā arī biroju mēbeles Iekšlietu ministrijai. T.Ķiģeļa uzņēmuma ievērojamākie darbi bija vairāku Rīgas aptieku iekārtojums un Jelgavas 15. maija pamatskolas mēbeles. Tas specializējās veikalu, kantoru un sadzīves mēbeļu izgatavošana vairumā un pēc individuāla pasūtījuma. T.Ķiģeļa uzņēmumu nacionalizēja jau 1940. gadā. Vācu okupācijas vara nevēlējās denacionalizēt lielos uzņēmumus, tāpēc īpašums tika atgūts pēc ilgstošām formalitātēm tikai 1943. gadā.
Arī šodien Jelgavā ir saglabājušās T.Ķiģeļa mēbeļu būvrūpniecības ēkas. Likumīgie mantinieki, kuri atguvuši savu senču īpašumus, sastopas ar neloģiskām grūtībām. Kādreiz turīgo uzņēmumu zeļļi kurpnieks Žanis Ragaišs un galdnieks Jānis Grundulis cer, ka atjaunosies gan amatniecības uzņēmumu tradīcijas, gan aktivizēs darbību amatnieku sabiedriskās dzīves centrs – Amatnieku biedrība.
