Kādu attieksmi pret 18. februārī gaidāmo referendumu par Satversmes grozījumiem, kas paredz par otru valsts valodu atzīt krievu valodu, pauž tie, kuriem latviešu valoda nav dzimtā?
Nav viegli izšķirties, kurā pusē nostāties«Ja, ieviešot krievu valodu kā otru valsts valodu, latviešu valoda izzustu, to es negribētu. Taču es esmu arī par krievu valodu, lai tie cilvēki, kuri nav latvieši, Latvijā jūtas labi,» domīgi saka divdesmit divus gadus vecā Dana Šuberte. Viņa ir krieviete. Krievu valodā viņa vienmēr runājusi mājās, taču meitene pabeigusi latviešu vidusskolu. Pārdomājot beidzamos četrus gadus – laiku pēc pilngadības sasniegšanas –, Dana neatceras, ka kaut reizi būtu piedalījusies vēlēšanās, tautas nobalsošanā vai referendumā. Taču to, ka drīz notiks referendums par vai pret krievu kā otru valsts valodu, viņa zina gan. Politikai, vietējiem jaunumiem viņa seko internetā, dažkārt pie vecmāmiņas palasot «Zemgales Ziņas». Meitene pasmaida, ka septembrī bija domājusi iet arī uz Saeimas ārkārtas vēlēšanām, taču kaut ko pārpratusi un attapusies tikai tad, kad vēlēšanu iecirkņi jau slēgti. Uz šo referendumu Dana varbūt tomēr aizies. Taču var just, ka izšķiršanās, kurā pusē nostāties, nav viegla. Jau piecus gadus Dana dzīvo kopā ar draugu. Šovasar pāris atgriezās no Holandes, kur meitene vairāk nekā gadu nostrādāja pie konveijera fabrikā. Atbraucot uz Jelgavu atvaļinājumā, abi sapratuši, ka tomēr Latvijā ir viņu īstā vieta, tāpēc uz Holandi devās vien pakaļ mantām. Danai ir skumīgi, ka tēvs, māte un brālis pārcēlušies uz Angliju un nez vai brauks atpakaļ. «Arī mani vecāki aicina uz Angliju, kur es, dzīvojot pie viņiem, varētu nestrādāt un tikai mācīties. Taču negribu būt savējiem uz kakla un arī nevēlos dzīvot ārzemēs. Tur tevi neviens neklausīs, nevienam nav svarīgs tavs viedoklis. Pat tad, ja iemācīsies svešvalodu, vienalga tu paliksi iebraucējs, nevis savējais,» spriež Dana. Viņai patīk būt cilvēkos. Tādēļ arī pārdevējas konsultantes darbs kosmētikas veikalā, kur Dana strādā pēdējos četrus mēnešus, ir īsti pa prātam. «Ja es nebūtu mācījusies 1. ģimnāzijā, nezinātu latviešu valodu, man būtu grūti atrast darbu,» secina Dana. Viņa ir pateicīga vecākiem, ka tie savulaik sūtīja latviešu skolā, tagad dzīvē vieglāk. Kaut vai vidusskolas beigšanas eksāmeni gan latviešu, gan mazākumtautību skolās ir gandrīz pilnīgi vienādi – valsts valodā. Danas klase 1. ģimnāzijā bijusi draudzīga, tomēr pēc skolas beigšanas tā kopā nav sanākusi. Meitene satiekas tikai ar vienu klasesbiedreni, kas arī ir krieviete. «Es varbūt esmu mazliet citādāka, bet sanāk, ka visi mani tuvākie draugi ir krievi,» atzīst Dana. Meitene domā par neklātienes mācībām kādā koledžā, pēc tam varbūt augstskolā. Dana priecājas, ka februārī mājās atkal atvedīs klavieres. Viņa mācījusies Jelgavas Mūzikas skolā, sekmīgi piedalījusies konkursos. Meitene domā, ka mūzika palīdzēs sakārtot domas, kā dzīvot tālāk. Balsošu pret, jo krievu valodu uzspiest Latvijai nebūtu godīgi«Man referendumā uzdotais jautājums par otru valsts valodu šķiet nesvarīgs, ir simtiem citu nozīmīgāku lietu,» saka Andrejs Jeršovs, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauksaimniecības fakultātes students. Taču pašreizējā situācijā, kad daudziem tukši vēderi, daudzi zaudējuši cerības, daži politiķi, kas noguruši cīnīties par valsts labklājību, padevušies vājībai meklēt vainīgo citos, celt kašķi, kas maitā nācijas garu, šķeļ tās vienotību un spēku, uzskata students. Viņaprāt, vajag saņemties, strādāt un atzīties, ka nav tas īstais laiks tādiem kašķiem. Ja tomēr lieta tik tālu aizgājusi, nebūtu pareizi šo referendumu ignorēt, viņš uzskata. «Tādēļ es iešu un balsošu pret krievu valodu kā otru valsts valodu. Nebūtu godīgi to uzspiest Latvijai. Lielajai krievu valodai nekas nedraud, turpretī latviešu valoda ir apdraudēta,» uzsver puisis. Jaunietis uzaudzis Jūrmalā krievu ģimenē, taču, pateicoties tam, ka vidusskolas klasēs mācījies latviešu skolā, runā un raksta latviski diezgan brīvi. «Esmu sajutis, ka latvieši šo jautājumu pārdzīvo daudz tuvāk sirdij nekā es, Latvijas krievs.» Krievu valodas atzīšana mudinātu aktīvāk iesaistīties sabiedriskajā dzīvēDaudzdzīvokļu māju rajonā starp Dobeles šoseju un Dambja ielu tā saucamajā «Žukovkā» dzīvo trīs mazmeitu vecmāmiņa ukrainiete Jevgēnija Daņiļevska. Soliņi pie māju durvīm mazliet atgādina redzēto Krievijas sādžās, kur cilvēki labprāt piesēž mājas priekšā, lai mierīgi aprunātos ar kaimiņiem. Savulaik šajā rajonā pārsvarā dzīvoja padomju armijas virsnieki, un arī tagad tur jūt tuvējo austrumu kaimiņu mentalitāti. J.Daņiļevska domā iet uz referendumu un balsot par krievu valodu kā otru valsts valodu. Viņa to pamato ar domu, ka pašlaik krievu valodai Latvijā ir tāds kā nevēlamais statuss. To īpaši varējis just tad, kad «Visu Latvijai!» iniciēja tautas aptauju par mazākumtautību skolu pilnīgu pareju uz latviešu valodu. «Kā es integrējoties varu kļūt par latvieti, ja pēc mentalitātes esmu ukrainiete, slāviete? Dievs ir radījis valodas, un tautām citai cita ir jāciena,» spriež Jevgēnija. Viņa domā, ka krievu valodas atzīšana vedinātu krievus, ukraiņus aktīvāk iesaistīties sabiedriskajā dzīvē un kopumā Latvijas valsts no tā iegūtu. Stāstot par sevi, J.Daņiļevska teic, ka dzimusi un augusi Ukrainā. Viņu vienmēr saistījusi daba, tādēļ izvēlējusies hidroloģes profesiju un pabeigusi institūtu Odesā. Būdama jaunā speciāliste, trīs gadus nostrādājusi Omskā. Tur Jevgēnija ne tikai pētījusi upes un ezerus, bet arī sev atklājusi un iemīlējusi krievu tautu. «Krievijā autobusā tev var uzkāpt uz kājas un kulturāli neatvainoties. Taču dziļākajā būtībā krievi kā izsenis sādžās dzīvojuši ļaudis ir atklāti, sirsnīgi, līdzjūtīgi. Ja kāds tevi ciena, tad viņš to pauž. Ja kāds necieš, tad arī liek to saprast,» saka Jevgēnija. Sibīrijas klimats tomēr nav bijis piemērots viņas veselībai. Divdesmit piecu gadu vecumā Jevgēnija, sekojot paziņu ieteikumam, pārcēlusies uz dzīvi Latvijā, Jelgavā. Te viņa jūt – kultūras līmenis ir augstāks, taču cilvēku attiecības vēsākas. «Es saprotu, ka latvieši pēc savas izcelsmes ir viensētnieki. Tauta saglabājusi sevi, citus nepielaižot svešos dvēselei pārāk tuvu klāt,» domā pensionāre. Astoņus gadus nostrādājusi par priekšnieci Jelgavas hidrometeoroloģiskajā stacijā, kas atradās Bērzu ceļā. Tad pārgājusi uz Polimēru institūtu Dobeles ielā. Padomju laikā darbā visi dokumenti krievu valodā, tādēļ Jevgēnijai nav bijis grūti iedzīvoties, pamazām apguvusi arī latviešu valodu. Atmodas laikā uz barikādēm viņa nav braukusi, taču parakstījusies par Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu, jo domāja, ka savā valstī būs skaidrāka kārtība, nekā tas bija lielajā Padomju Savienībā. Deviņdesmito gadu sākuma reorganizācijās, zaudējot Maskavas finansējumu, Polimēru institūtā no trīsdesmit darbiniekiem palikuši tikai daži. Jevgēnija tolaik riskējusi mainīt profesiju un kļuvusi par grāmatvedi Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Jelgavas brigādē. 1999. gadā, strādājot valsts iestādē, Jevgēnija naturalizējusies, bet 2002. gadā piecdesmit divu gadu vecumā neklātienē Latvijas Universitātē ieguvusi ekonomista diplomu. Studējot ar latviešu valodu lielu grūtību nav bijis. Filosofiskos jautājumus gan pasniedzēji atļāvuši izklāstīt krieviski. Taču saimnieciskās lejupslīdes laikā 2009. gadā japrofesionālā karjera beigusies sakarā ar štatu samazināšanu. Ar vēlmi vairāk palīdzēt mazbērniem Jevgēnija devusies priekšlaicīgā pensijā. Domubiedrus viņa atradusi Jelgavas krievu kultūras biedrībā «Veče». Kopš «perestroikas» – astoņdesmito gadu vidus – Jevgēnija pievērsusies pareizticībai.
