Poļu kinorežisoram Kšištofam Zanussi ir filma «Dzīve kā īsa un nāvīga slimība, iegūta dzimumceļā» (2000). Šis nosaukums ir drīzāk veikls triks, kā piesaistīt skatītājus. Jo, pat neskatoties uz to, ka gadalaiki nupat mainās tik ātri kā situācijas hokejā, lielākā daļa šā vēstures sprīža Latvijas iedzīvotāju savā dzīvē jau sastapuši dažādus laikus. Vecākie laikabiedri dzīvojuši Ulmaņa laikā un pārdzīvojuši karu. Citi dzimuši kara laikā vai drīz pēc tam. Mana paaudze dzīvojusi sociālismā. Visi kopā, izņemot vēlāk dzimušos, sagaidījām atmodu. Un nu visi dzīvojam kapitālismā. Turklāt esam pieredzējuši tūkstošgades maiņu. Vareni, vai ne? Gribētos cerēt, ka tomēr nebūsim tik izredzētas paaudzes, ka piedzīvosim arī seno maiju kalendāra vēstīto pasaules galu. Taču jautājums ir atklāts, un šaubos, vai kāds no mums var būt simtprocentīgi drošs, kamēr attiecīgais datums nav aiz muguras. Var, protams, deklarēt attieksmi un ticību, tā ir katra personīgā lieta. Taču, manuprāt, nav īsti lietderīgi par to domāt. Uztversim to kā iespēju nodzīvot šo 2012. gadu vēl pilnvērtīgāk. Tad, ja beigsies laimīgi, būsim tikai ieguvēji. Līdzīgi kā ar pēcnāves dzīvi. Nodzīvosim šo dzīvi, kā nākas, ja reiz tā ir vienīgā. Un, ja nav vienīgā, vēl jo labāk – turpināsim augstākā pakāpē. Varbūt ir daudz vērtīgāk domāt par to, kā dzīvot šajā kapitālisma formācijā. Mēs redzam, ka ap 1990. gadu dzimušie šo problēmu risina citādi. Jo viņu «imūnsistēma» ir veselīgāka, lai gan tas mūs biedē – izaug un aizbrauc prom, ja citur iztikt var vieglāk. Mums ir grūtāk. Bijām izveidojuši katrs savu imūnsistēmu, pielāgotu sociālismam, kas ietvēra gan muļķību laišanu pāri galvai un zagšanu no valsts, gan protestus sarunās savā virtuvē, gan pieticīgas cīņas ar cenzūru, gan garīgu attīstību, lolojot it kā nereālu mērķi. Bija uz ko tiekties, jo mērķis šķita oi-oi-oi. Un tad pēkšņi… sasniedzām. Kļūda bija tā, ka mēs, garīgas vērtības lolojušie, nez kāpēc cerējām, ka citi, mantiskāk ievirzīti cilvēki, lolo tieši tādus pašu ideālus. Izrādījās, ka viņu ideāli ir daudz lietišķāki un ne tik labi pārējiem. Viņi bija tik gudri, ka īstajā brīdī pieturēja savas mutes, lai mēs, pārējie, viņus uzreiz neatšifrētu. Tā viņu klusēšana kļuva par viņu zeltu, bet mūsu runāšana (un dziedāšana!) par mūsu pašapmānu.
