Jelgavas Jaunais teātris aicina uz «Nevarīgās būtnes» jaunāko variantu svētdien pulksten 18.
Patīkama rosība atkal valda Jelgavas Jaunajā teātrī (JJT). Pagājušā gada martā pēc nelielas klusēšanas pauzes bērnu un viņu vecāku vērtējumam tika nodoti «Muzikanti» – izrāde pēc brāļu Grimmu populārās pasakas «Brēmenes muzikanti» motīviem, kurā līdz ar aktieriem uz skatuves «dzīvajā» spēlēja arī trīs Baltijas Jauno mūziķu skolas audzēkņi: Māris Izaps, Pauls Kozarovs un Toms Romaņenko. Interesanti, lai gan dzirdētas iebildes, ka «Muzikantos» galvenajās lomās, respektīvi publikas uzmanības centrā, tad arī vairāk bijuši mūziķi, nevis JJT aktieri.Novembrī JJT nāca klajā ar pavisam cita tipa klasiku – izrādes pamatā šoreiz pats Antons Čehovs. Tiesa, nevis kāds no viņa dramaturģijas šedevriem, bet, iedvesmojoties no rakstnieka īsajiem stāstiem, tapis iestudējums «Nevarīgā būtne» – farss ar klaunādes elementiem. Bezteksta (gandrīz) epizožu virkne, kuras centrā šoreiz viennozīmīgi nokļūst aktieris, jo šāds spēles paņēmiens, lai nekļūtu par vienkāršu mācību etīžu parādi, prasa noteiktu aktierisko meistarību. Arī režisoriskā mērķa konkrētību.Tā kā svētdien Jelgavas skatītāji pilsētas kultūras namā atkal varēs just līdzi «Nevarīgajai būtnei» (pēc pirmizrādes novembrī iestudējums piedzīvojis dažas pārmaiņas), šī šķita īsti piemērota reize «Ziņu» lasītājus tuvāk iepazīstināt ar abu jaunāko JJT izrāžu iestudētāju režisoru Rihardu Svjatski.– Cik zinu, nekad neesi darbojies Alunāna teātrī (vai studijā), ar kuru reiz sākuši daudzi Jelgavā ar skatuvi tā vai citādi saistīti cilvēki, arī Jelgavas Jaunajā teātrī (tāpat kā LLU Studentu teātrī) vēl pirms dažiem gadiem par tevi nekas nebija dzirdēts. Nupat uzzināju, ka nemaz neesi jelgavnieks. Kā tādā gadījumā nonāci līdz režisora statusam Jelgavas Jaunajā teātrī?Tiešām, dzimis (1989. gada 7. martā) un audzis esmu Rīgā, pēc 49. vidusskolas beigšanas iestājos Latvijas Kultūras koledžā.– Rīgas 49. vidusskola vairāk asociējas ar eksaktajām zinībām – fiziku, ķīmiju, matemātiku…Un arī sportu. Bet tieši tur sastapos ar savu pirmo teātri – studiju «Pagrabs», kur sāku darboties, mācoties 10. klasē. Sākumā man tā teātra būšana ne pārāk patika, bet, pateicoties režisorei Zanei Zīlei, tiku uz turieni gandrīz vai «aiz ausīm aizvilkts» un pamazām, var teikt, teātri pat iemīlēju. Tik tālu, ka 12. klasē, kad bija jāizvēlas turpmākais ceļš, nolēmu iet turp, uz kurieni «velk sirds», un tā nonācu Kultūras koledžā, lai studētu amatierteātru režiju. 2011. gada janvārī šo mācību iestādi absolvēju.– Dzirdēts pat, ka ar labiem panākumiem?Diplomdarba izrāde – Slavomira Mrožeka «Emigranti» – tika novērtēta «ar izcilību».Rīgas laikā paralēli darbojos arī teātrī «Vinnijs» Mazajā ģildē, improvizācijas studijā «Aka» un nedaudz arī «Rīgas pantomīmā». Visi tie, ieskaitot Kultūras koledžas studentu teātri, bija meklējumi atrast savu vietu, domubiedrus, ar kuriem turpināt sadarbību dažādos projektos.Jelgavā nonācu, kad režisors Ģirts Šolis, veiksmīgi iestudējis Žana Pola Sartra «Aiz slēgtām durvīm» un Federiko Garsijas Lorkas «Bernardas Albas māju», savas aizņemtības dēļ aizgāja no Jaunā teātra. Teātra direktore Indra Soika sāka meklēt variantus, un pēc Kultūras koledžas pasniedzējas Annas Jansones (kura savulaik bijusi cieši saistīta ar JJT tapšanu) ieteikuma mani «uzrunāja» Jelgavas Jaunais teātris. Piekritu bez ilgas domāšanas.– Vai tā jau bija runa par konkrētu iestudējumu – «Brēmenes muzikantiem»?Jā, projekts jau bija gatavs pirms manis. Atlika izveidot komandu no bijušajiem teātra aktieriem un jauniešiem un «uztaisīt» izrādi.– Vai biji lietas kursā par Jelgavas situāciju – ka JJT savulaik tika veidots kā zināma alternatīva Alunāna teātrim?Par Alunāna teātri, protams, biju dzirdējis. Tikko sāku strādāt Jelgavā, mēģināju uzzināt par pilsētas teātru vēsturi un to savstarpējām attiecībām pēc iespējas vairāk. Domāju, nav nekāda iemesla nošķirtībai starp šejienes trīs teātriem (vēl arī Studentu teātris), gluži otrādi – jāsper soļi, lai veidotu ciešāku sadarbību gan starp aktieriem, gan režisoriem.– Bet nu par «Nevarīgo būtni». To, cik saprotu, neviens tev nediktēja – tagad jātaisa Čehovs….Tā nu bija mana apzināta izvēle. Čehovu ļoti cienu kā dramaturgu, bet biju ļoti iemīļojis arī viņa īsos stāstus. Bija arī vēlēšanās «uzaudzēt» aktieriskā izpildījuma kvalitāti, attieksmi pret savu darāmo. Tāpēc mērķtiecīgi centos sākumā novākt no skatuves visu lieko un tikai pēc tam «būvēt» jauno izrādi. Vispirms izveidot tēlu, tad notikumu ķēdi un tikai tad skatīties, kā to visu padarīt skatuviski krāšņāku.Principā tās pēc būtības tik tiešām ir mācību etīdes, bet caur tām tiek izdzīvotas arī manas un aktieru sajūtas.– Izrādē skan visai maz teksta.No dialogiem centos izvairīties apzināti. Gribēju, lai aktieris apzinās vārda vērtību, tādēļ runātais vārds tika pielikts vien tad, kad tēls un savstarpējās attiecības jau skaidras. Sākām ar žestu un kustību, un izrādījās, ka arī tā var ļoti daudz ko pateikt no Čehova saistītā teksta.– Aktieri, kuru galvenais ierocis tomēr ir vārds, nepretojās?Atklāti sakot, es pats biju nobijies, vai mani ar visu šo ideju «nepasūtīs kur tālāk». Bet, kā sākām strādāt pie pirmās etīdes, visi atvērās – bija smiekli, emocijas, interese darboties tālāk. Nekādā gadījumā nenāku kā pedagogs, esam domubiedru komanda. Man svarīgi, lai uz skatuves būtu domājošs aktieris. Atzīšos, šāda iestudējuma forma neuzrunāja visus, sākumā bija trīspadsmit cilvēku, galu galā palikām vienpadsmit. Bet tas ir tikai saprotami, un ceru, ka aizvainojuma nebija.– Svētdien, salīdzinot ar novembra pirmizrādi, būšot vairākas izmaiņas?Izrāde kļuvusi par divām etīdēm īsāka. Arī šis tas cits ir nedaudz pieslīpēts. Galvenais – centāmies padarīt izrādi dinamiskāku, lai skatītājs nesāktu garlaikoties. Arī lai ietilptu «rāmī» – stunda un 30 līdz 40 minūtes. Šoreiz bez starpbrīža.– Vai hronometrāža šādi tiek piemērota dalībai konkursos?Neteikšu, ka tas bija izmaiņu galvenais mērķis, bet nevēlos izslēgt arī šādu iespēju – parādīt izrādi kādā festivālā. Pusotra stunda skaitās viencēliena optimālais garums.
