Es pilnīgi piekrītu 7. maijā «Ziņās» rakstītajam, ka nav vajadzīga liela drosme, lai sodītu vecu cilvēku par niecīgu pārkāpumu – 20 centimetriem (par tādu garumu sunīša pavadiņa pārsniedza atļauto).
Es pilnīgi piekrītu 7. maijā «Ziņās» rakstītajam, ka nav vajadzīga liela drosme, lai sodītu vecu cilvēku par niecīgu pārkāpumu – 20 centimetriem (par tādu garumu sunīša pavadiņa pārsniedza atļauto). Bet ne jau tas vien pie mums notiek. Valstī, kur bez pēdām pazūd cilvēki un naudas miljoni, kur cilvēks šauj uz cilvēku, kur spridzina mājas un pieminekļus, var daudz kas brīnumains atgadīties. Tantītei par viņas 20 centimetriem ne tikai policists aizrāda un uzraksta protokolu. Arī pilsētas Domē cilvēki nolemj, ka sods ir pelnīts, un atrēķina viņai no jau tā niecīgās pensijas soda naudu. Laikam jau tie «censoņi» domā, ka viņiem vecums ies garām, ka viņi vienmēr būs lēmēju kārtā. Bet, mīļie, dzīvē viss ir tik mainīgs…
Es strādāju avīžu kioskā. Vienurīt pienāk mana pastāvīgā pircēja noraudājusies – avīzīti vairs nevarot nopirkt. Vakar pastaigājusies ar sunīti parkā, bet tam nav bijis uzpurnis. Drošie kārtībnieki bijuši klāt un iekasējuši no viņas piecus latus. Kvītiņu gan viņa neesot manījusi. Es esmu redzējusi to tantiņas sunīti – pusotra kaķa lielumā.
Kāpēc gan cietsirdība un vienaldzība kļūst par mūsu dzīves normu? J.Andrejeva
