Ja iepriekšējos divus gadsimtus zināmā mērā varam dēvēt par «dzīrēm», tad diviem nākamajiem gadsimtiem piedienētu apzīmējums «bada un melnās nāves laiki».
Ja iepriekšējos divus gadsimtus zināmā mērā varam dēvēt par «dzīrēm», tad diviem nākamajiem gadsimtiem piedienētu apzīmējums «bada un melnās nāves laiki». No 1300. gada līdz XV gadsimta otrajai pusei Rietumeiropu piemeklēja nemitīgas un vēl nepiedzīvotas likstas. Augsnes noplicināšanās, ilgas lietusgāzes un temperatūras pazemināšanās pēc tām izraisīja panīkumu lauksaimniecībā un vēl nepieredzētu badu. XIV gadsimta sākumā Rietumeiropā «ieceļoja» melnā nāve – mēris, kas aizrāva sev līdzi simtiem tūkstošiem dzīvību. Postu vairoja nemitīgie kari, kas krustu šķērsu pārstaigāja visu Rietumeiropu. Kūpoši gruveši un trūdošas līķu kaudzes ir viens no šā laikmeta simboliem. Daudzviet iedzīvotāju skaits bija samazinājies tiktāl, ka ciematos un pilsētu nomalēs saimniekoja vilki. Tomēr Rietumeiropas civilizācija nepiedzīvoja savu galu, kā tas līdzīgā situācijā būtu noticis, piemēram, ar Romas impēriju. Šo laiku varam uzskatīt par pārejas periodu, kurā tomēr Rietumeiropas kultūras mantojuma kodols saglabājās neskarts.
1347. gads bija postošākais melnās nāves gads. Vēl četrus gadus mēris plosījās visā Eiropā un turpmāko simts gadu laikā periodiski uzliesmoja no jauna. 1335. gadā, piemēram, Tulūzā dzīvoja apmēram 30 000 iedzīvotāju, 1385. gadā – 25 000, bet 1430. gadā – tikai 8000. Austrumnormandijā laika posmā starp 1347. un 1357. gadu iedzīvotāju skaits samazinājās par vienu trešdaļu, 1380. gadā – vēl par trešdaļu. Pistojas (Itālija) apkaimē starp 1340. un 1404. gadu izmira 60% cilvēku. Bada, karu un sērgu dēļ no 1300. gada līdz XV gadsimta vidum Rietumeiropas iedzīvotāju skaits samazinājās uz pusi, pēc dažiem avotiem – bija palicis tikai mazliet vairāk par vienu trešdaļu… Ekonomiskā krīze izraisīja tik plašus zemnieku un pilsētnieku nemierus, kādi nebija piedzīvoti pirms tam. 1358. gadā zemnieku nemieri, kurus vēlāk zemnieka Žaka vārdā nodēvēja par žakēriju, pārņēma Franciju. Sacelšanās iemesli gan meklējami nedaudz agrāk.
1356. gadā franči kaujās pret angļiem pie Puatjē piedzīvoja kaunpilnu sakāvi. Francijas karalis Žans II ar veselu baru augstmaņu tika saņemts gūstā. Tos valstij vajadzēja izpirkt, un nauda, kā vienmēr, tika iekasēta no zemniekiem. Taču mērs bija pilns. Sākās masveida neorganizēta sacelšanās, kuras laikā tika dedzinātas pilis, nogalināti kungi un apkaunotas viņu laulātās draudzenes. Dumpis tika nežēlīgi apspiests.
1378. gadā izcēlās čiompi – audēju – dumpis Florencē. Nemiernieki spēja palikt pie varas sešas nedēļas, mēģinot pat izveidot pārvaldes sistēmu.
1381. gadā līdzīgu likteni piedzīvoja Anglija. Pirmoreiz tās vēsturē notika sacelšanās pret negodīgu nodokļu politiku – valsts nodoklis tika noteikts nevis proporcionāli mantiskajam stāvoklim, bet visiem vienāds… Zemnieki pat sarīkoja karagājienu uz Londonu, kur ar nāvi sodīja augstāko tiesnesi un valsts kases pārzini. Sacelšanās ieguvusi zemnieku vadoņa Vata Tailera vārdu, kurš «pārpratuma» dēļ tika nogalināts, nemiernieku sarunu laikā ar Ričardu II.
Ekonomiskais panīkums un nāves dejas pārvērta Eiropas seju. Cilvēki cits no cita vairījās un bēga dziļi mežos, raža sapuva nenovākta, pārtrūka satiksme starp pilsētām, apstājās tirdzniecība un ražošana, kuģi ar miroņiem klīda pa jūru. Šausmas un postaža valdīja ikvienā apgabalā. Tomēr «progress» neapstājās. Jau 1397. gadā Florences Mediči dzimta izveidoja pirmo «mūsdienu» banku, kas ap 1400. gadu operēja pat ar naudas «čekiem».
