Esmu rūdīts teātra skatītājs – sākot no «Jo pliks, jo traks» piecdesmitajos gados tā sauktajā vecajā kultūras namā un beidzot ar Ņefedovas – Matisona ēru pēdējos apmēram 40 gados. Negribu lielīties, bet domāju, ka esmu redzējis visus šo režisoru veidotos uzvedumus, bērnišķīgi priecādamies par Ādolfa Alunāna ludziņām Arvīda Matisona režijā (ar pašu režisoru galvenajās lomās) un Lūcijas Ņefedovas nopietnajiem piedāvājumiem. Bet tas – tikai ievadam.Gribas padalīties iespaidos par tikko redzētajām (otrā pirmizrāde 8. janvārī) «Jautrajām vindzorietēm» L.Ņefedovas režijā.Šekspīrs nav ne Alunāns, ne kāds no mūsdienu dramaturgiem, un «Vindzorietes» ir laikam vienīgā ražīgā dramaturga luga, kurā aristokrātu un dažādu dižmaņu vietā darbojas sīki muižnieki un vienkārši pilsoņi 16. gadsimta beigās, tekstu izsakot nevis dzejas rindās, bet prozā.Kā šo uzvedumu realizējusi L.Ņefedova? Liekas, pamatoti bijis pieccēlienu komēdiju pārvērst divcēlienu uzvedumā – Šekspīru nelasījušais skatītājs starpību pat nesajuta.Tēlotāju ansamblis. Tikai retā lugā vienlaikus darbojas gandrīz divdesmit aktieru, no kuriem, manuprāt, īpaši uzteicams ir Viļņa Auzas, Ivara Pirvica, Edgara Sondora un Lindas Baumanes tēlojums. Jāpiebilst, I.Pirvics ir ne tikai mācītājs velsietis, bet arī izrādes scenogrāfs. Sākotnēji traucēja viņa skatuves runa, kamēr aptvēru – viņš taču ir velsietis, tādēļ nerunā pareizā angļu (latviešu) valodā. Toties viņa kustības un deja izrādē – cepuri nost! Tas pats sakāms par doktora Kajusa, franču ārsta, tekstiem. Uzreiz saprotams, ka šis kungs nav nekāds angļu sīkpilsonis – par to laikam pateicība teātra vokālajai pedagoģei Guntrai Minkevicai. Var tikai minēt, kā L.Ņefedovai izdevies mēģinājumos savākt kopā visus šos deviņpadsmit cilvēkus, kuriem taču katram ir sava darbavieta un ikdienas pienākumi.Un vēl – labi, ka luga nav sarakstīta pantos, kas droši vien apgrūtinātu teksta mācīšanos, bet tagad – raiti un tekoši – bez pauzēm un pārteikšanās.Luga kopumā ir tik jauka, ka tēlojumu šad tad pārtrauca skatītāju aplausi. Un pelnīti.Par tērpiem. Kaut kas tik krāšņs diezin vai glabājas teātra garderobē. Tātad viss jauns, droši vien dārgs, būs daudz izrāžu jānospēlē, lai to atpelnītu, jo ar sponsorēšanu laikam gan bēdīgi. Taču, redzot uz skatuves spilgti raibo tēlotāju ansambli plus Māra Lasmaņa komponētā mūzika, liekas, ka tas nav vairs Tautas teātris, bet Rīgas vai kādas citas lielpilsētas muzikālais ansamblis. Ne jau velti, izrādei beidzoties, publika korī sauca: režisori, komponistu!Par to visu mans skatītāja paldies L.Ņefedovai un citiem. Ja šīs rindas kādu spējušas iedvesmot, tad gaidiet nākamo izrādi un steidzieties iegādāties biļetes!
