Atgriežoties pie publicētā un pašreizējās kampaņas televīzijā par medicīnisko aprūpi, tā vien liekas, ka Veselības ministrija vadās pēc ilūzijas, ka ar kampaņas palīdzību tā uzlabos medicīnisko aprūpi. Ierēdņi nesaprot vai nevēlas saprast, kas notiek šajā nozarē, kura aizvien grimst dziļākā bedrē, likvidējot slimnīcas citu pēc citas un attīstot ģimenes ārstu praksi.Tikai tie ļaudis, kuri saskārušies ar situāciju medicīniskajā aprūpē, saprot, kāda tā ir.Es saskāros. Varu piebilst, ka ārsta pakalpojumus izmantoju reti, jo neslimoju. Pagājušajā gadā uzturējos Romā, kad man pēkšņi sākās asas sāpes kājā. Itālijas kolēģi noorganizēja veiksmīgu nokļūšanu atpakaļ Rīgā, kur mani sagaidīja ātrā palīdzība. Tā 16. decembrī nonācu Jelgavā. 17. decembris bija sestdiena, ģimenes ārsta kantoris nestrādāja. Tā kā sāpes pastiprinājās un varēju tikai gulēt, staigāt nebija iespējams, izsaucu ātro palīdzību. Tā atbrauca, norādīja, ka varu ārstēties mājās. Tikai tas, kā to izdarīt, palika manā ziņā, jo es dzīvoju viena. Nākamajās dienās, kaut arī lietoju zāles, sāpes pastiprinājās, tādēļ 19. decembrī izsaucu vēlreiz ātro palīdzību. Jelgavas slimnīcā Uzņemšanas nodaļā dežurējošā ārste Mudīte Zborovska, mani apskatot, norādīja, ka varu ārstēties mājās, jo nodaļā nav vietas. Lūdzu, lai veic rentgenu. Skanēja jautājums: «Vai jums ir nauda?» Tā kā naudu biju paņēmusi, rentgens tika veikts.Kaut arī man slimnīcā sākās drudzis, tiku iesēdināta ratiņos un burtiski izstumta no slimnīcas. Iedomājieties tās izjūtas! Par mani neviens nelikās ne zinis. Lūdzu izsaukt vismaz taksometru. Paldies taksometra vadītājam, kurš 19. decembrī palīdzēja nokļūt līdz dzīvoklim.Tā kā 19. decembris bija darba diena, sazinājos ar savu ģimenes ārsti (ētisku apsvērumu dēļ neminēšu uzvārdu). Viņa pajautāja, kādas zāles man izrakstītas, norādīja, lai tās turpinu lietot. Bija jāveic arī injekcijas. Ģimenes ārste nepiedāvāja savas institūcijas palīdzību, bet ieteica to organizēt pašai.Turpināju lietot zāles, sāpes gan nemazinājās, ik pa laikam sākās drudzis. Sapratu, ka esmu nolemta liktenim, jo palīdzību no ārstu puses nav ko meklēt. Bija izmēģinātas visas iespējas. Nomocījos sāpēs, klepus lēkmēs līdz 24. decembrim. 25. decembra nakts sākās ar augstu temperatūru, vemšanu, tādēļ naktī vēlreiz riskēju un izsaucu ātro palīdzību. Kad tā atbrauca, atkal tika jautāts, vai tiešām es vēlos braukt uz slimnīcu.Tā nonācu Jelgavas slimnīcā pie cienījamā daktera Liepas kunga. Lai pateicība dakterim, kurš uzmanīgi mani izklausīja un sāka intensīvu ārstēšanu, jo bija sākusies arī pneimonija.Pašlaik atrodos mājās, turpinu ārstēties pēc daktera Liepas izstrādāta grafika. Viņš norādīja, ka ārstēšanās būs ilgstoša, jo tā nav sākta savlaicīgi. Jūtos nomākta, un man ir gan fiziskas, gan morālas sāpes par to, ka piecdesmit gadu maksāju nodokļus, arī vēl šodien. Bet kur tie paliek? Par to, ka esam ES, bet medicīniskā aprūpe ir kā trešās nozīmes valstī. Par to, ka «gudrīši» tā nolaiduši medicīnisko aprūpi, ka tālāk nav iespējams. Nu pat izdomājuši ārstēt ar kampaņas palīdzību. Kāpēc aprakstīju savu gadījumu? Tāpēc, ka kampaņa vērsta uz to, lai mazāk traucējam ātro palīdzību. Lai kuļamies, kā protam. Ārstējam cits citu, potējam, vedam mājās. Vārdu sakot, organizējamies!Uzskatu, un tā domāju ne tikai es, ka ģimenes ārstu struktūrvienība ir lieks veidojums, vismaz pilsētās, un lieka naudas tērēšana. Kāpēc šos ārstus sauc par ģimenes ārstiem, ja jāpierakstās vismaz nedēļu uz priekšu. Ne jau ģimenes ārsts ar tabletēm nopietnās lietās var izārstēt. Tas arī pierādījās, esot slimnīcā. Piecu cilvēku palātā, kurā atrados es, visas pacientes bija nonākušas pēc ģimenes ārsta «veiksmīgas» ārstēšanas. Ārstēšana pa telefonu līdzinās noziegumam.Kāpēc tiek iepirktas tehnoloģijas, kas nav pieejamas? Tās ir dārgas, turklāt naudas līdzekļi tiek novirzīti ģimenes ārstu dispečeram.Uzskatu, ka tiek pārkāptas mūsu cilvēktiesības. Vai nav pienācis laiks vērsties ES cilvēktiesību tiesā?
