Statistikas dati atklāj, ka latviešu valodu nepārtraukti ir bijusi iespēja apgūt dažādām mērķauditorijām paredzētos kursos, kuru kopējais finansējums mērāms miljonos latu, taču ar to neesot gana, norāda «Dienas» aptaujātie eksperti. Krievvalodīgajiem nereti pietrūkst zināšanu un intereses par Latviju, kā arī lojalitātes pret šo valsti. Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks pauž, ka vispirms nenāktu par ļaunu «pašus latviešus padarīt lojālus šai valstij».
«Integrācija tomēr ir bijusi. Ja mēs padomāsim, cik cilvēki kopumā iemācījās latviešu valodu, pateicoties Latviešu valodas apguves valsts aģentūrai (LVAVA) un vēlāk Latviešu valodas aģentūrai (LVA), kopumā rezultāts ir bijis. Nevajag arī to aizmirst,» «Dienai» pauž «Providus» integrācijas politikas pētniece Marija Golubeva. Vienlaikus viņa norāda, ka pēdējos gados šai jomai pievērš mazāk uzmanības, lai gan mērķauditorija pastāv. Laika gaitā valodas apguves kursi ir rīkoti dažādu profesiju pārstāvjiem, pašvaldību darbiniekiem, savulaik īpaša apmācība notikusi arī jaunkareivjiem, stāsta LVA pārstāve Dace Dalbiņa. Tomēr vienīgā grupa, kas aģentūras rūpju lokā bijusi vienmēr, esot mazākumtautību skolu pedagogu un skolēnu vecāki, kuriem kursi tiek rīkoti regulāri.«Sākotnēji par brīvu mācīja visu ministriju darbiniekus. Ar ministriju kursiem bija tā, ka, cik man zināms, vadošās amatpersonas bieži viņus neapmeklēja [ar domu] – gan jau vēlāk, gan jau vēlāk. Par savu laiku varu pateikt, ka ir ļoti daudz kas izdarīts,» uzskata bijusī Valsts valodas centra (VVC) vadītāja Dzintra Hirša, kura VVC vadīja no 1996. līdz 2002.gadam. Viņa stāsta, ka vislielākās problēmas bijušas mazākumtautību skolu pedagogiem, kuriem vairākas reizes tika dots pagarinājums valodas apguvei.«Vienā daļā, protams, ir tāds nelojalitātes jautājums, bet vienā daļā ir pierasts, ka Latvijā var iztikt ar krievu valodu un tā ir tā problēma,» par valsts valodas zināšanu trūkumu, neskatoties uz visiem rīkotajiem kursiem, saka Dz. Hirša. Viņa ir pārliecināta, ka lielākoties vainīgi ir paši latvieši, kuri sarunās ar krievvalodīgajiem pāriet uz krievu valodu, tādējādi veicinot tās pašpietiekamību. Tomēr to nosakot lingvopsiholoģija – mazām tautām ir tendence pāriet uz jebkuru daudzskaitlīgāk pārstāvētu valodu. Zināmu nosodījumu šādai latviski runājošo tendencei izsaka arī M. Golubeva. Viņas pašas valodā ir dzirdams akcents, taču tā ir raita un bagātīga. «Dažreiz ir tā, ka cilvēks atnāk vienalga uz kurieni, sāk runāt latviski, bet, kad dzird viņa akcentu, pāriet uz krievu valodu. Tas nav pareizi,» pētniece norāda. «Tā ir tāda pastāvīga čīkstēšana,» abu iepriekš teikto komentē sociālantropologs Klāvs Sedlenieks. Cilvēki sarunājoties funkcionāli izdevīgākajā valodā, lai pārvarētu komunikatīvos šķēršļus. Viņš uzskata, ja ar krievvalodīgajiem «spītīgi» runātu tikai latviski, tad, iespējams, dažus tas piespiestu lietot šo valodu, tomēr problēma galvenokārt ir meklējama lojalitātē pret valsti, kā nereti pietrūkst arī pašiem latviešiem.
